Ar politiskajām partijām latviešiem saistās daudzi tautas ticējumi. Plaši izplatīts ir uzskats, ka partijas ir barotuves cilvēkiem, kas sava vēdera piepildīšanai nevēlas strādāt godīgu darbu, bet gan labāk izzagt valsts naudu. Uzskata, ka partijas ir instruments, ar kura palīdzību pie varas nokļūst nelietīgākie, bezkaunīgākie un tizlākie sabiedrības pārstāvji.

Ja normāls cilvēks iestājas partijā, viņš ātri vien samaitājas. Nē, visdrīzāk, viņš iekšēji bija jau samaitājies pirms iestāšanās partijā, bet vēl kādu laiku veiksmīgi izlicies par normālu. Mēdz uzskatīt, ka partijā sastāvošs cilvēks nedrīkst ieņemt sabiedrīgi nozīmīgus amatus, jo piederība partijai ne tikai norāda uz šī cilvēka morālo degradāciju, bet arī paver taciņu amata izmantošanai partijas mērķu sasniegšanai. Partiju mērķi pēc definīcijas nevar būt nekādi labie.

Starp citu, ja cilvēks atklāti nav iestājies partijā, tas var izvērsties vēl traģiskāk – šim cilvēkam var būt slepenas saites ar kādu no partijām un tas, saprotams, vispār draud ar neiedomājamo. Vienlaikus partijām tiek pārmesti visi iespējamie nāves grēki – ja tajā ir vienprātība, tas nozīmē, ka partija ir autokrātiska. Ja partijā ir dažādi viedokļi, tātad – nav vienotības. Ja partijas biedri balso, kā liek vadītājs, šāda partija ir balsošanas mašīna un fikcija. Ja katrs balso, kā pagadās, uz šādu partiju nevar paļauties, jo kā tu zināsi, ko viņi darīs nākamreiz.

Nav īsti zināms, kas sliktāk - vai tas, ka partijas apvienojas un draudzējas, vai tas, ka tās konkurē un strīdas. Vienā gadījumā notiek tirgošanās ar amatiem un principiem, slēdzot vienošanās par vēl neizzagtās valsts naudas sadali. Otrā gadījumā nemitīgie ķīviņi un domstarpības neļauj izveidot strādātspējīgu valdību. Pirmajā gadījumā pārāk spēcīga partija vai to apvienība sāk atgādināt vienas vienīgās un galīgās partijas laikus, bet otrā gadījumā partiju sadrumstalotības dēļ nenotiek reformas un netiek pieņemti valstij vajadzīgie lēmumi.

Starp citu, reformas - tas ir vissliktāk. Tiklīdz kāda partija ierosina kādu reformu, sabiedrība modri paceļ galvu un vāc parakstus šīs reformas apturēšanai. Partijas to zina, tāpēc pie reformām ķeras tikai galējos gadījumos un arī tad bez īpašas ticības pašu uzsāktajam reformu procesam.

Tāpēc - ja partija kaut ko sola izdarīt, tā ir skaidra zīma, ka melo. Ja partija neko nesola, tas nozīmē, ka tai nav programmas. Ja partijai ir programma, tajā ir ūdens. Ja partijas biedrs tic tam, ka ir iespējams kaut ko mainīt, viņš ir naivs idiots. Ja partijas biedrs netic tam, ka ir iespējams kaut ko mainīt, viņš ir ļauns ciniķis. Ja partijas biedrs smīkņā un šaubās par to, vai ir iespējams kaut ko mainīt, viņš ir ļauns un cinisks idiots. Fakts, ka pēc likuma tikai partijas drīkst iesniegt kadidātu sarakstus vēlēšanām, tiek saprasts kā dziļš un nepārvarams demokrātijas pārkāpums, jo šādi šaura iedzīvotāju grupa uzurpē tiesības un varu kaut ko mainīt. Ārpus partijām tu nevari neko mainīt visā šajā staignājā un vītenājā, bet partiju iekšpusē tev vairs nav nekādas vajadzības to darīt. Kad tad lai tu to dari?