Nāve visu maina. Varbūt pamēģini pieprasīt savu privāto tiesību ievērošanu pēc savas nāves?

Bez tam, autorība ir spēkā tikai autora dzīves laikā un pēc tam mantinieki tās var pieprasīt ievērot tikai līdz autortiesību termiņa beigām.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Par ko Tu runā?
Tu nevari sevi pasludināt par, teiksim, Baha skaņdarbu autoru, pat ja par šo skaņdarbu izmantošanu Tev neviens neprasa maksāt autoratlīdzību.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kāpēc nevaru? Protams, ka varu. Kurš likums man to aizliedz un kādas sankcijas par to man draudēs? Protams, neskaitot sašutumu vētru cibā :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Autortiesību likums, dārgais cilvēks. Autorība ir neatsavināma tiesība, kas ir spēkā uz mūžu mūžiem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Protams, tam, kurš dzīvo saules mūžu :)

Bet Baha laikā tāds autortiesību likums vispār vēl neeksistēja un nez vai arī eksistēts šādā formā pēc pāris gadsimtiem. :D

P.S. Bet galvenais nevajag arī izdomāt savas interpretācijas par autortiesību likumu. Nekas tāds tajā nav teikts. :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

IV nodaļa
Autora tiesības
14.pants. Autora personiskās tiesības

(1) Darba autoram ir neatsavināmas autora personiskās tiesības uz:

1) autorību — tiesības tikt atzītam par autoru;

16.pants. Autora tiesību pāreja

(2) Citiem autora tiesību pārņēmējiem (arī juridiskajām personām) var pāriet tikai šā likuma 15.panta pirmajā, otrajā un trešajā daļā noteiktās tiesības.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ar to arī ir pateikts, ka tiklīdz autortiesības ir iztecējušas, tā čau visām personiskajām tiesībām, ieskaitot autorību.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tur nav tā teikts.

(Reply to this) (Parent)

Un pat ja būtu spēkā uz "mūžu mūžiem"? Kas to garantē? Debesu vara? Likumi eksistē tikai cilvēku sabiedrībā un tikai tad, ja cilvēki redz, ka likumu var piemērot.

Iedomājies situāciju, kurā visi pasaules cilvēki dalās grupās A, kas atpazīst un ir dzirdējuši Bahu, un B, kas nekad dzīvē nav dzirdējuši ne vārdu "Bahs", ne viņa mūziku. Ja pēkšņi nomirst visi A cilvēki, es varu bez problēmām atskaņot mūziku jebkuram B un pateikt, ka es esmu tās autors. Ja pieņem, ka citi pierādījumi neeksistē, kāpēc lai turpmākā vēsture neveidotos tā, ka visi uzskatītu mani par Baha darbu īsto autoru?

Baha tiesības uz viņa darbiem būtībā sargā tikai un vienīgi tas, ka viņa autorībai ir liecinieki. Nevis kaut kāds likums.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nevaru iedomāties situāciju, kurā būtu attaisnojums melot, uzdodot cita darbu par savu, tikai tāpēc, ka redz kāds nezina, kas ir bahs. āmen.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nesagrozi manu teiktu. Es neteicu, ka plaģiāts būtu attaisnojams, bet to, ka plaģiāts ir iespējams, pat ja autortiesību likums formāli nav pārkāpts.

(Reply to this) (Parent)

Tas viss labi, taču to, kas ir spēkā un kas nav spēkā, nenosaka attaisnojamība.

Jebkurā gadījumā, iegaumē šo patiesību, kas būs ar tevi dzīvē un pārdomās: likumi nenosaka to, kas ir iespējams vai kas ir ētisks "uz mūžu mūžiem". Likumus raksta cilvēki, nevis nez kādas maģiskas būtnes, kuras visu zina pareizi, tāpēc atsaukties uz likumu kā kaut kādu baigo kosmosa patiesību ir ārkārtīgi naivi.

(Reply to this) (Parent)

Rihards Kūlis arī domāja, ka var. :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Viņš ir LU profesors ar visu izrietošu atbildību un pakļaušanos LU noteikumiem. Es tāds neesmu (pat students ne) :)

Turklāt “Ētikas komisija arī konstatēja, ka prof. R. Kūlis, tulkojot I. Kanta darbu „Praktiskā prāta kritika”, ir aizskāris A. Rolava intelektuālo īpašumu”

(Reply to this) (Parent)