Vai tev nekad nav bijis tā, ka, ejot pa ielu, piepeši sažņaudzas krūtīs kaut kur netālu no sirds, sažņaudzas kaut kāds tāds auksts kamols kaklā, kas atgādina, cik ļoti tev sevis ir žēl, lai gan, nē, "žēl" nav tas īstais vārds, tā ir drīzāk tāda skaudra nojausma par to, ka tu ESI BEIDZIES, VECĪT, nu, ne jau tiešā nozīmē, pat ne tajā, ka tev būtu atlicis maz dzīvot, nu, vienalga, kā rēķini, desmit vai piecdesmit gadi, tur īpašas atšķirības taču nav, bet tas, ka tu ESI BEIDZIES tāds, kāds esi bijis līdz šim, līdz pat pašam pēdējam mirklim, tev kaut kas ir piederējis, kaut kāds domas, jūtas, kaut kāds uztraukums vai bailes, galu galā tev ir piederējusi kaut kāda mīlestība, skaistas meitenes un uzticami draugi, visādas lietas, un tad tu saproti, ka TIEŠI TĀ vairs nekad nebūs, būs labākajā gadījumā atmiņas no tā, kas ir bijis, bet TAS PATS vairs nebūs nekad, tas ir beidzies, tas TU ir beidzies, saproti? Un vēl trakāk, tu ej pa ielu un pēkšņi saproti, ka ar katru mirkli beidzas ne tikai tas, kas ar tevi ir bijis, bet vēl straujāk un neatgriezeniskāk aiziet tas, kas tu BŪTU VARĒJIS būt, ko tu būtu varējis izdarīt, bet nekad vairs neizdarīsi, jo gluži vienkārši laiks ir aizskrējis, vadi ir izrauti, durvis aizslēgtas un apdrošināšanas polise ir iztecējusi, bet vēl trakāk ir skatīties, kā garām iet cilvēki, kuri tev nekad vairs nepiederēs, un šis, varbūt, ir pēdējais mirklis tavā dzīvē, kad tev vēl kaut cik pieder tā tur, piemēram, meitene ar skaistajām krūtīm un skaistajām kājām, un skaisti iedegušo pliko vēderu, meitene, kuru tu nepazīsti un nekad arī neuzzināsi, kā viņu sauc, ko viņa domā un mīl, nu, skaidrs, ka ne tevi, par tevi viņa vispār nenojauš un, re, viņa jau ir tev aiz muguras un viss, tas ir beidzies, aizgājis, neatgriezeniski, tas aiziet aizvien ātrāk un ātrāk, visa tava neizdevusies un nepiepildījusies dzīve aiziet milzu virpulī tev aiz muguras, tādā kā dzelzceļa tunelī, kurā tu biji paslēpies, kad garām traucās vilciens, un tagad tu stāvi, gaisa plūsmas saceltie cigarešu gali un pērnās lapas steidz nopakaļ pēdējam mirdzošajam vagonam, bet tu esi viens pats un priekšā tikai tumsa. Nu, labi, tai vienai meitenei tu vēl vari skriet pakaļ, visu pamest un kā filmās - pieskriet, nolaupīt, sagūstīt, savaldzināt, izstāstīt visu un uz visiem laikiem, bet nekad tu nevarēsi paspēt visu. Vienalga, cik tu paspētu, tu nekad nebūsi visur un ar visiem. Tā reizēm tu ej pa ielu un iedomājies par visām tām skaistajām meitenēm un uzticamajiem draugiem, kas tev nekad mūžā nepiederēs, jo nav tāda mūža, kurā tam visam būtu vieta, nav tāda cilvēka, kuram piederētu tik daudz, un tu saproti, ka tad jau tevis nav vispār. Vispār nav.