man visur gar sienām ir fotogrāfijas. visādi Rīgas skati, mani mīļie un dārgie, Amsterdama un visādas pastkartes. arī bildes ar mani, un tad reizēm ir tā, ka ieraugu kādu bildi, teiksim, trīs vai četrus gadus vecu, un pēkšņi pazūd jebkāda saikne, loģiska cēloņsakarību rindiņa starp šo brīdi un toreizējo. un tad nu es tāda apmulsusi stāvu un skatos uz sevi pirms dažiem gadiem, un tādā Mieke Bal's balsī sāku analizēt savu naratīvu, savu stāstu laikā, telpā un ritmā. un tad, parasti tikai pēc kāda laika, man pielec, ka nē, es taču esmu dzīvs cilvēks, ka citi arī ir dzīvi, ka mēs neesam akadēmiska pieeja stāstiem un dzīvēm. ka nevar akademizēt dzīvi un ka tas būtu jāatceras biežāk. parasti šie brīži noslēdzas ar bēdīgām pārdomām par to, ka es par daudz mācos, kā arī par to, ka vajadzētu gulēt vairāk. bet es diemžēl no kļūdām nemācos, un jau atkal eju gulēt daudz par vēlu.