tādos brīžos kā šis, nu, semestra noslēgums un viss pārējais, novērtēju to, cik mana skola ir maza un jauka. es nekad neesmu mācījusies tādās lielās skolās, izņemot pamatskolu, bet nekad arī nav bijis tā, kā ir šeit. ar pasniedzējiem iet uz filmu vakariem, iet dzert kafiju (turklāt viņš vēl izmaksā un tā), un vispār tās personīgās attiecības ar pasniedzējiem, nu, tas ir forši. šodien, stāvot ārā, pļāpāju ar bobu, kurš ir viens no četriem administrācijas čuvakiem, viņš man lika atskaitīties, kas man somā, bet tur tak tikai salvetes un ļoti daudz paracetamola, es no rītiem visu sametu iekšā bez lielas jēgas, un šorīt vispār 15 min pirms lekcijas sākuma vēl dejoju pie papa don't preach dvielī. tik ļoti ļoti vispār. ir jau mazliet tāda burbuļpasaule, kurā liekas, ka viss taču ir kārtībā, ka pasaulē ir tikai gudri, sakarīgi un atvērti cilvēki, kas, protams, rada lielu kultūršoku, kad tiec ārā no sava mazā burbuļa un izej lielajā, plašajā pasaulē, bet. es laikam nekad negribētu/nevarētu darboties, dzīvoties un studēt lielā skolā. man vajag citus cilvēkus apkārt, un man vajag, lai viņi ir tuvi.

un vispār. ir taču semestra beigas, visi ir ārprātīgi noguruši, arjai ir drudzis, un viņa visu laiku klepo, miteklis ir pārāk lielā bardakā, lai tur varētu darboties, bet sākt tīrīt nav spēka, tāpēc sēdēšu skolā, līdz kritīšu un pabeigšu visus savus darbus. nu, vismaz daļu. vismaz kaut ko. tāpēc jāuzliek kaut kas ārprātīgi ritmisks un beznozīmīgs austiņās, pēdējā laikā esmu iemīļojusi usher dziesmu yeah, ir tieši tik traki, un bail pat skatīties, kas notiek last.fm'ā. un vēl man pirms dažām naktīm bija sapnis, kurā bija dūdiņa ar trīs krūtīm. zemapziņa, čo za fak.