parasti ir tā, ka es varu labi justies teju jebkādos apstākļos un situācijās. protams, es ņerkstu un čīkstu, bet tas jau nav nopietni, tā lielos vilcienos (un mazos tramvajos) viss parasti ir pilnīgi pieņemami. un tas tad laikam ir galvenais iemesls, kāpēc es tik reti kaut ko pabeidzu un vispār kādu no tām idejām realizēju - man vienkārši ir labi tā, kā ir, un tad nafig sevi nomocīt un censties kaut ko uzlabot. kā Vonne vienā grāmatā (ironiski) rakstīja: kas strādā, to nevajag labot, un apmēram tā ir ar mani. it sevišķi kopš es izvācos no tēva mājām, nu, nav vispār vairs nekādas dižās motivācijas kaut ko mainīt. un tas ir biedējoši, godīgi sakot. es nevis daru lietas un darbības, bet vienkārši plūstu, jo man nav nekādas iniciatīvas kaut ko mainīt.