šorīt nogulēju divus modinātājus, kakla sāpes un tā, varbūt tomēr jānotic draudziņam un jāiet pārbaudīt asinis. bet vispār tie visi ir nieki, trakākais pēdējā laikā ir tas, ka es nespēju atbildēt uz jautājumu par to, kā man iet. jo man tiešām nav ne jausmas.
kaut kāds milzīgs apjukums. es laikam vienkārši mēģinu atrisināt pārāk daudz lietas vienlaikus, tā īsti neķeroties ne pie vienas, un galu galā ir milzīgs bardaks galvā, jo īsti neko līdz galam nenoved.

marts, vienvārdsakot. ielas ir miglainas, un riteņbraucēji vēl trakāki kā parasti. skolā apspriežam Roterdamas Erasmu, itāļu neoreālismu un Romu, un es jau atkal no pašiem pamatiem mācos būt šeit un tagad. jo kāda starpība par to, kas un kur būs septembrī, es esmu šeit, ir marts un amsterdama, kino, idejas brīnišķīgām lietām un pirmā blūze no ībeja, visādas iesāktas puikulietas un brīnišķīgi cilvēki apkārt, un biļete mājās aprīļa beigās. neskrien notikumiem pa priekšu, meitene. it sevišķi ja vēl nekas nav zināms, un tev ir visas iespējas mainīt lietas un to kārtību.