ja nu es kādreiz tomēr iesaistos kaut kāda veida romantiskās ilgtermiņa attiecībās, tām būtu jābūt tā, kā tikko bija mūsu pusdienas - draudziņš sataisīja ņammas, kamēr es rakstīju trīstūkstošepastus saistībā ar šī vakara pirmo filmu klubiņa darbību, un pēc pusdienām katrs nomazgā savu šķīvi un turpina darboties tālāk.
un es pat vairs nevaru izstāstīt, cik ļoti mani tracina mūžīgā žēlošanās visos lv sociālajos tīklos. trolejbusi sūkā, visi izspiež naudu par kaut ko, krievi, pederasti, liberāļi un akka/laa, c'mon, get over it. visi zina, ka dzīvē nav taisnības, vien dūrei spēks, blā blā blā, vampīri atnāks un apēdīs mūs un mūsu bērnus, ja mēs neiznīdēsim pederastus, liberāļus un vēl nez ko. kā teica mans skolasbiedrs, kuram uzvārds ir Gad, ko, resp., izrunā tāpat kā God, resp., viņa viedoklī ir vērts ieklausīties, haha, - you people all complain too much. viņš gan to teica par īgņām mūsu holandiešu valodas klasē, bet nu var jau vispārināt.

nu labi, un tagad ir pilnapjoma panika, jo man nav ko vilkt, bet jābūt skolā pēc 20 min.