atņēmu Markusam ģitāru un lielo dziesmu grāmatu, kā izrādās, nemaz neesmu visu aizmirsusi. šonedēļ esmu atstāta/atstājusies viena pa visu mitekli, varētu teikt, ka pieprasīju savu devu vientulības un izsviedu meitenes, tb, Arju un viņas draudzeni, kura ar mums dzīvos līdz decembrim, ārā, un, kā izrādās, man tiešām pietrūkst kaut kā radoša ikdienā. cik tad ilgi var apkrāsot un aprakstīt visu, kas nonāk manās rokās, vajag ķerties pie kaut kā nopietnāka. ģitāra tādā ziņā ir ļoti vilinoša. turklāt no visām tām lietām, kurām kādreiz atmetu ar roku, piemēram, dejošana un volejbols, nu, ģitāras atmešana laikam sāp visvairāk. skatoties Social Network iedomājos, ka kādā citā dzīvē es būtu brīnišķīgs datorgīks, un tāpat laikam arī kādā citā dzīvē es muzicētu nopietnāk par dziedāšanu dušā. žēl, vienvārdsakot, ka padevos.