Amsterdama ir traka pilsēta. šodien braucām atpakaļ no skolas piedāvātā creative writing workshop, te tās ielas ir pilnas ar riteņotājiem, kājāmgājējiem un idiotiskiem šoferiem (pavisam nopietni, viņi mēdz vienkārši apstāties ielas vidū, ieslēgt avārijas gaismas un aiziet papļāpāt ar draugu ielas otrā pusē), līdz ar to satiksme ir tiešām psiha. šodien redzēju jau otro avāriju šonedēļ, pirmā bija vienkārši meitenīte uz riteņa vs. mašīna, neizskatījās nekas pārāk traks, meitene gan kliedza bez gala, bet vismaz nekādu asiņu un nekādu pārlūzušu daļu. šodienas avārija bija kaut kas pavisam cits, jau atkal meitene, bet šodien viņas pretinieks bija tramvajs. es nezinu, kas ar viņu galu galā notika, man liekas neētiski palikt un skatīties avārijas, bez maz kā iet uz publisko pakāršanu, kas vienmēr likusies tāda stipri dzīvnieciska izklaide, tāpēc es ātri aizvācu savus līdzbiedrus, kad policija sāka ierobežot apkārtni, bet, godīgi sakot, tas bija drausmīgi. es skatījos pa kreisi, lai (likteņa ironija?) pārliecinātos, ka tramvajs neuzbrūk, un tur bija šī te meitene, kura mēģināja skriet pāri ceļam, bet starp viņu un tramvaju bija pusmetrs labākajā gadījumā, un tad viņa kaut kur aizķērās, soma pa gaisu, un pēkšņi viņa ir zem tramvaja.
stāsta morāle? dzīve ir šausmīgi trausla. tu nekad nevari būt līdz galam drošs, ka izdzīvosi līdz nākamajai dienai, līdz ar to.. nu, ne gluži sex, drugs&rock'n'roll katru dienu, bet vienkārši katrs mirklis ir jāizbauda līdz galam. pat ja tas ir mirklis skumju, vientulības vai neizskaidrojamu ilgu. un tāpēc es šodien vakarā iešu uz ballīti pie kursabiedra. jo dzīve ir tik ļoti nenormāli trausla.