es gribētu visu ko pierakstīt, nu kaut vai atkal par cikliskumu un par to, kā iepriekšējā pasaules čempionāta laikā mēs ar k. staigājām ar suņiem, sākās tas milzīgais lietus un mēs salijām līdz miesai, pilnīgi un pavisam, un es joprojām nevaru īsti par to domāt bez viegla pagrimuma kaut kur pakrūtē, ir dažas lietas, kuras sāp ļoti un ilgtermiņā, bet vispār es šodien secināju, ka ko gan es mēģinu apmānīt, es nekad nebūšu labs braucējs. tiesa, es joprojām ļoti labi atceros to reizi, kad instruktors man lika izbraukt no ventspils un braukt uz 100 km/h, omg, man likās, es tur laimes apkritīšu - man tik nenormāli patīk ātrums, bet es taču ne par ko nespēju atbildēt. es esmu pārāk haotiska un izklaidīga, un man nav ne jausmas, kā es nokārtošu braukšanas eksāmenu, bet tas ir jāizdara. es gribu to izdarīt, es gribu dabūt tiesības. bet vispār.. es reizēm domāju, ka jā, tam idiotiskajam čalim, kurš piedzēries un pats par sevi pārākajā sajūsmā mēģināja mani pierunāt iet viņam līdzi uz viņa tukšo istabu, nu, ka viņam kaut kādā mērā bija taisnība. es esmu mierīga, es esmu pārlieku mierīga. ne tādā nozīmē, ka es nedejotu uz galda vai sešos no rīta negaudotu pie Space Oddity pa visu mikrorajonu, nē, to visu es daru, nu labi, es nedejoju uz galda, drīzāk zem, bet kāda starpība, doma tāda pati. es neatceros pēdējo reizi, kad būtu zaudējusi savaldību, nu labi, es kliedzu un strīdos, un cērtu durvis, bet tā vienmēr ir kaut kādā mērā pašizpausme, tas nav nekas uzspēlēts, un līdz ar to es tomēr saglabāju to sevi, to savu savaldību.
bet vispār.. tikko sēdēju dārza mājā uz margas, dzēru kafiju un spēlējos ar suņiem, un tas viss bija tik ļoti ļoti.. apskaidrojoši, kāda gan starpība par visu pārējo, tikko bija lietus un bija tik skaisti. es braucu prom tieši pēc mēneša, joprojām mīkstas kājas. un man ir pavisam bērnišķīgi bail, ka neviens ar mani negribēs draudzēties.