runāju ar māmiņu pa telefonu par savām vēdersāpēm, viņa man liek rīt iet uz slimnīcu (man vienmēr licies mazliet smieklīgi pašam iečekoties slimnīcā, tipa Sveiki, man jau 5 dienas nenormāli sāp vēders, vai jūs man varētu palīdzēt? nē, nu nav jau nekas smieklīgs. man vienkārši ir stulba humorizjūta) bet vispār slimnīcas mani uztrauc un biedē, jo es tur tikai vienreiz esmu bijusi kā pacients, visas pārējās reizes es esmu ārstējusies mājās. vienvārdsakot, doma par slimnīcām mani dzen izmisumā, turklāt tā jau viss ir labi, kamēr es nekustos. kad es pakustos, nu, tad gan ir sāpes tādas, ka brīžiem nav iespējams iztaisnoties. un vienīgais, kā es ideju par slimnīcu varu padarīt paciešamu, ir iztēlojoties to, kā es nāktu uz eksāmeniem baltā halātā no savas palātiņas. jo ja tu aptuveni izdomā, kā varētu tikt galā ar pašu trakāko (teiksim, man ir pārplīsis kuņģis un mani ieliks slimnīcā uz trim mēnešiem, un es nevarēšu aizbraukt uz amst.), tad jau viss pārējais, kas ir mazāk traks, liekas pārdzīvojams.