kā izrādās, šis bija mans 2000. ieraksts cibā.
ja pareizi atceros, kad sāku klabēt, man bija 15. pēc piecarpus (četrarpus? es nemāku skaitīt, man matemātikas eksāmenā bija smieklīgi maz procentu) gadiem man joprojām ir 15, bet vismaz ir detalizēts manu panākumu, neveiksmīšu, sabrukumu, histēriju, garlaicīgas un interesantas ikdienas, stulbu joku un iedvesmojošu lietu pieraksts. paldies par uzmanību, es beidzot izlasīju Nelabumu, pirms gada man būtu ļoti paticis, bet šoreiz kaut kā ne tik ļoti. brīžiem gan, protams, sašvīkāju grāmatu krustu šķērsu, es vienmēr visu ko pasvītroju grāmatās, tā ir privilēģija, ko vari atļauties, ja pats pērc grāmatas, un es tagad beidzot likšos uz auss, lai gan tik ļoti vēl gribētos izlasīt visu savu grāmatplauktu. Hēgs un Palanjuks ir nākamie sarakstā, es mīlu Palanjuku, par Hēgu neesmu droša.

vispār gribētos drošvien sākt jaunu, skaistu dzīvi cibā. veco, protams, dzēst ārā nedrīkst, te tomēr ir pārāk daudz kā, un ir tik vērtīgi salīdzināt šī brīža sevi ar to, kas es biju tieši pirms gada. un diemžēl rakstiskās liecības ir vienīgais, kam es pati uzticos, jo bilžu no tā laika diez ko daudz nav, un domas, idejas, darbi ir kaut kur aizmirsušies.

es šodien vienkārši pārāk daudz runāju. tieši tāpat kā visas citas sava mūža dienas, heh. es nesaprotu, kāpēc ar tādu pļāpu kā es vispār kāds vēl spēj draudzēties, bet tas tā.