3 piebeigti rakstu darbi, semestra starpkult. komun. viela saspiesta uz trim A4 lapām un dažas izlasītas nodaļas no jaunās grāmatas, ko vakar iesāku (tas nekas, ka neesmu pabeigusi iepriekšējās, man patīk trenēt atmiņu). kā izrādās, ir tāda dūdiņa Elizabeth Gilbert, kura klīst pa pasauli un raksta iedvesmojošus darbus par plašo pasauli un interesantiem cilvēkiem tajā. vakar, meklējot Globusā sev aizraujošu literatūru, uzdūros šīs autores grāmatai The Last American Man par pavisam reālu vīrieti vārdā Eustace Conway, un ziniet, pēc tā viņa dzīvesstāsta palasīšanas sesija un visas lielās izvēļlietas, kas jāizdara tuvāko mēnešu laikā, liekas bērna šļupsti. īstā dzīve ir tur, ārā, pat ne uz ceļa, bet vispār ārā no pilsētām, ārā no mūsu kastīšu sabiedrībām (viņš uzsver, ka dabā viss ir apļveida, savukārt cilvēku iekārtotajā pasaulē ir vienas vienīgas kastītes). nu, iedomājaties Into the Wild varoni, ja viņš nebūtu uzreiz nomiris, bet gan jau no agras bērnības mežu un tā iemītniekus iepazinis labāk par paša māju, un apmēram tāds ir Eustace Conway, vienīgi vēl daudz trakāks. mani fascinē cilvēki, kuriem ir mērķis, jo es pati savējo jau sen kā pazaudēju, ja man tāds vispār kādreiz dzīvē bija. jā, un vēl tam puikam bija pavisam traka bērnība. tik traka, ka šis citāts prasās uz pārrakstīšanu un pielikšanu pie sienas.

Sometimes he'd listen to his parents arguing as he lay in the dark. Often, he would cry. Just as often, he would hold a hunting knife pressed against his throat as he was falling asleep. It was strangely consoling to feel the blade across his neck. It was somehow comforting to know that he could kill himself at a moment's notice if things got too bad. Having that option somehow always gave him the peace he needed to finally drift off.