palasīju dilana intervijas un atkal sajutos iedvesmojusies. briest ideja meklēt rezerves plānu amst., bet problēma jau ir tajā, ka mani joprojām nekas daudz neinteresē. nekas, rīt es ļoti draudzēšos ar gūgli un eiropas kinoskolu mājaslapām, varbūt tomēr nav ko vilkt garumā.

un vēl es pamazām sāku iemīlēt time out of mind. es nekad dilana albumos neesmu pievērsusi lielu uzmanību skaņai, jo manām neizglītotajām ausīm tā vienmēr ir likusies +/- primitīva, bet šajā albumā viss ir perfekts. dilanam piestāv blūzīgais fatālisms, kas viņam ir pastarpināti bijis vienmēr, tomēr, sākot konkrēti ar time out of mind, manuprāt, ar katru albumu izpaužas arvien vairāk. dziesmas, kuras ir ideāli piemērotas pastaigām pa skumjām, šaurām šķērsielām. vienīgā nelaime - spokpilsētā tādu, protams, nav.