mājas ar savām tīro drēbju kaudzēm un mammas nolikto ievu pušķi uz galda liekas tik sirreālas.

vēl sirreālāks liekas pēdējais zvans pēc 2,5 nedēļām. omg, i'm not here, this isn't happening

p.s. Beirut arī bija kruti, tāds koncerts, kurā gribējās tikai dejot un dejot, lai arī man kā jaunizceptajam elektronikas fanam mazliet prasījās arī kaut kas no Realpeople Holland. un pēc tam mēs aizgājām uz klubu, kur bija jam session's ar visnotaļ sirreālu blūzmeni un vēl visādiem frīkiem, un tas bija tik nenormāli iespaidīgi. mazmazītiņš klubs, pieci cilvēki uz skatuves, kuri spēlē Hey Joe, un pilnīgi jumtu noraujoša sajūsma. un pat es sāku izjust sirdsapziņas pārmetumus, ka tā arī nekāds mūziķis no manis neiznāca