kamēr vēl neesmu aizmirsusi, ir taču jāpieraksta viens no šī mēneša bestest notikumiem jeb īss pārstāsts par vēstures olimpiādi


vispār es nevaru īsti nevaru saprast, kāpēc vispār tur biju, ja ņem vērā to, ka manu izpratni un zināšanas par 20. gadsimta vēsturi pamatā veidojis Vonnegūts, kino un Stranga. lai nu kā, jau iepriekš secināju, ka vēstures olimpiādes ir domātas cilvēkiem, kuri nav izlaiduši no rokām vēstures grāmatas no tā brīža, kad viņi apguva lasītprasmi, turklāt pēdējos gados manāma tendence īpaši pievērsties čomu mērķauditorijai - nu, tur vēl vairāk kariņu 'n' stuff, bet nu ko nu tur daudz teorizēt, es labāk pastāstīšu, kā tur bija. man blakus sēdēja beibe no 9. klases, kurai uz galda stāvēja penālis ar trīs nozīmītēm. uz vienas bija uzraksts TWILIGHT, uz otras kaut kāda beibe, uz trešās - Edvards no tās pašas Krēslas. (toties galda manā pusē stāvēja lūpu balzams, ūdens pudele un salvetes, hmm) runājot par lietām, ko mums tur prasīja zināt, jāatzīst, ka bestest bija karavīru fotogrāfijas formastērpos, pēc kuriem jānosaka armija un fotogrāfijas tapšanas hronoloģiskās robežas. vienīgais, ko es plus mīnus droši varēju atpazīt, bija leģionāru formastērps, un arī tikai tāpēc, ka esmu redzējusi filmu Akmens un šķembas, kur Pūcītis tādā dreifē apkārt. vispār jau man par tādām lietām ir dziļi vienalga, nu tiešām - karavīrs gandrīz vienmēr nozīmē spēcīgu ķermeni un muskuļus, un kāda tad vairs nozīme, kas viņam ir mugurā. tad tur vēl bija visādas random lietas par aviāciju Latvijā starpkaru periodā (like wtf), par ekonomikas problēmām LR 1940. g. pirms 17. jūnija un tādas lietas, par kurām tu, cilvēks, nekad nebūtu iedomājies, ka to vajadzētu zināt. vienvārdsakot, no tās skolas kaut kur Purvciema vidū es aizgāju morāli sagrauta un jutos pagalam stulba, jo nezināju, ko ražoja tādas rūpnīcas kā 17. jūnijs un Sarkanā zvaigzne. not that i really care, vienkārši apzināties savas robežas nav diez ko forši. bet nu tas viss, protams, ir bulšits, man ir melni gumijnieki ar rimbulīšiem un pilnīgi neizbrienama iela, kas rada jautājumu, vai vispār rīt vērts iet ārā no mājas.