nieki bez priekiem
kopš pirmdienas ķīmiskā pīlinga man ir drausmīga sejas āda, viss kaut kādās krevelēs, un āda nāk nost plēksnēm vien, izskatos un jūtos pretīgi. rudeņos man parasti uznāk antisocializācijas lēkmītes, kad liekas, ka nafig iet cilvēkos, mājās taču ir tik labi, mājās ir silti, mājās ir gaiši, mājās ir, ko ēst un ir sava gulta, kāpēc vēl kaut kur citur jāiet? un ja nu kāds gadījumā tiešām ļoti grib mani satikt, var taču atnākt ciemos. bet vispār tagad ir diezgan draņķīgi, pilnīgs dzīve sūkā, laiva, veidenbauma vārdiem runājot. dienasgaismas trūkums, saku pati sev, tas dienasgaismas trūkums pie visa vainīgs.

uzdāvini man kaut ko skaistu, ja vari/citādi pelēkie pārvilks man svītru pāri