es, protams, ar interesi skatīšos "Pilsētu pie upes", kad tā iznāks.

bet tomēr šodien noskatītais tīzeris man liek atkal nonākt pie tās domas, ka mūsdienu kino ir ļoti neveselīga apsēstība ar WWII. un tā vairs nav vēsturisko traumu pārdzīvošana un sakārtošana, šī jau liekas kā tāda ļoti kolektīva izvēle iestigt pamatīgā vēsturē, lai nebūtu jārunā par to, cik sarežģīti ir šodien.

jo vispār jau katrai tēmai, kas izskan šajos neskaitāmajos Otrā Pasaules kara stāstos, var diezgan viegli atrast arī mūsdienām tuvākus piemērus. un arī karš notiek joprojām un mūsdienās, un, ja nemaldos, latviešu kino vēsturē ir reāli tikai viena filma par dienestu Afganistānā (21. gadsimtā, par 1980. gadiem man vēl jāpaskatās).

bet tik ļoti ieciklējoties uz šo WWII tēmu kino, karš un tā atstātās sekas, kas Eiropā joprojām ir jūtamas, kļūst par arvien lielāku fikciju.