skatos Ilgo ceļu kāpās, turklāt pirmo reizi pieaugušā vecumā no sākuma līdz galam.
visu laiku gaidu mīlestību, jo esmu iepazinusies ar materiāliem par to, kā šī filma ir saraudinājusi teju visu padomju savienību (skatītāju vēstules reizēm ir pārspīlētas, un atmiņas par tām - vēl jo vairāk), bet te pagaidām tikai politika vien, nekādas episkas mīlestības. pat Artūra un Martas Brīdis siena šķūnī ir ar politisku zemtekstu.

nu, gluži kā mani 20's.