vakar no rīta pamodos draudzenes dzīvoklī un sajutos ļoti, ļoti skumji. nekas jau tāds skumšanas cienīgs nebija atgadījies, bet laikam vienkārši par situāciju kā tādu. par sevi saskumu. bet tāpēc jau tās draudzenes un draugi ir vajadzīgi, lai tādos beziemesla saskumšanas brīžos sapurinātu un atdzīvinātu, jo es jau esmu no tiem, kuri var skumt ilgi bez iemesla. ja godīgi, pēkšņi liekas, ka piepildījums zudis. nezinu, vai man maz tāds kādreiz ir bijis, taču tagad skrienu uz riņķi, dzenājot pati savas pēdas, un nekur netieku. trakākais, ka nekas taču nav noticis. es joprojām dzīvoju savu miermīlīgo pusaudža dzīvīti, man ir mazi prieciņi un mazas bēdiņas, es gan laikam dotu priekšroku Priekiem un Bēdām, bet man jau neviens to nejautā. vārdsakot, viss taču ir tāpat, kā ir bijis teju vienmēr, bet liekas, ka kaut kas nāvīgi svarīgs ir aizmirsts.

vakar, ejot uz sava stīpniekbusa pieturu, uz tuneļa kāpnēm ieraudzīju melnu un jau samīdītu brošūru ar virsrakstu Vai Dievs tiešām eksistē? nez, vai vienmēr eksistenciālie jautājumi ir tikuši mīdīti kājām?