ja mēs esam absolūti godīgi, šis ir tipisks burnout, nevis vienkāršs nogurums/hormonu vētra. es šāda veida mentālu paralīzi neesmu piedzīvojusi, par laimi, jau kādu krietnu laiku, bet šī nedēļa ir bijusi diezgan briesmīga. par Ameriku man kādreiz kāds teica, ka tur principā visi ir 2-3 izlaistu mēnešalgu attālumā no dzīves uz ielas, es savukārt varu nu jau droši teikt, ka esmu kādu 2-3 neparedzētu personīgās dzīves nobīžu attālumā no iekšējās krīzes. remonts, nesenie emocionālie pārdzīvojumi un kaķīša nedienas kaut kā mani ir pietiekami izstūmuši no iekšējā miera, ka esmu nonākusi kaut kādā purvā, atkal. bet nekas, mācos sevi nenosodīt, mācos nestresot par to visu, ko neesmu varējusi līdz šim vēl izdarīt, un mācos atzīt, ka, iespējams, strādāju par daudz, hah. šodien visu dienu Vecrīgā, naktī jāstrādā bārā, iespējams, tas ir tiešām par daudz.

bet, ja godīgi, bēdīgi, ka kaķītim labāk paliek tik lēnām. tas sasodītais karstums nepalīdz, kaķis slēpjas visos ēnainākajos dzīvokļa stūros, viņam vakar bija paaugstināta temperatūra, šorīt vēl satraukti elpoja, nav brīnums, ka viņš nesāk normāli ēst, ko visi ārsti atzīst par galveno zīmi, ka palicis labāk. bet vismaz vairs sistēmas neliks, kas jau ir labāk. tas, kā viņš pēc katras sistēmas reizes klīnikā vienkārši paniski ņaudēja un gribēja tikt mājās, bija diezgan, diezgan bēdīgi, nav jau nekāds brīnums. bet labi liekas tas, ka viņš atkal paliek īgns un negrib ar mani īpaši draudzēties, ārsti saka, ka vecās personības atgriešanās ir pirmā pazīme par atveseļošanos.

jādabū diena dārzā zem ābelēm. vecāki brauc prom uz pāris dienām, varbūt tā ir mana iespēja drusku izvēdināt galvu Pārdaugavā.