beigās jau, protams, labi vien bija, ka nokļuvu Krievijas panelī, jo mūsu panelis bija visforšākais no visiem paneļiem, biju ar diviem profesoriem, kuri strādā russia studies jomā Parīzē un Bergenā, ļoti forši kungi. viens runāja par Gosha Rubchinskiy pārstāvēto maskulinitāti un bija ļoti smieklīgs, otrs runāja par Valēriju, dziedātāju, un viņas politiskajām manifestācijām. ļoti sirsnīgi, ļoti forši, palikām vēl ilgi pēc paneļa beigām un runājām krustu šķērsu par visu. bet ļoti ceru, ka, ja nākamgad atgriezīšos, tomēr nonākšu, teiksim, popkultūras vai tv panelī, hah.

vēl likās forši, ka tas Parīzes profesors ziņoja - viņš esot studentiem rādījis "Vai viegli būt jaunam?" kā tādu galveno vēstures & politiskās domas dokumentu no tā laika, mana 'vēsturnieces' sirds aiz priekiem gavilēja.

tad vēlāk satikāmies ar meind., kurš ir drusku bēdīgāks un skumjāks nekā toreiz, kad dzīvojām pretējās istabās, nospriedām, ka tas laikam notiek, ja pavadi savas dienas, pētot 1920to gadu Vācijas literatūru. stāstīju par to, ka ļoti nesen sabēdājos par to, ka vajadzēja intervēt vienu kungu saistībā ar filmām, bet izrādījās, ka kungs jau ir miris, nonācām pie secinājuma, ka ir pienācis laiks akadēmiskajai videi pieņemt garu izsaukšanu kā valīdu intervijas iespēju.

vēl tikai ceļojums līdz kosmētikas veikaliņam, ko biju noskatījusi, tad pusdienas ar (oh I'm loving this) an Oscar-nominated Belgian film director, un tad jau mājās. ja lidmašīnas nelohosies, paspēšu uz pēdējām Četru baltu kreklu minūtēm.

vispār ļoti jauki. šis, liekas, bija arī galvenais iemesls, kāpēc toreiz iestājos doktorantūrā - šī te starptautiskā kopiena, sadraudzība. ļ. pietrūkst iespējas pamētāties ar idejām ikdienā, nu, tieši pamētāties un apmainīties, nevis visu laiku visu izskaidrot un tad mētāties ar idejām.