gribēju vēl pierakstīt pāris domas, kas saistītas ar to boloņas festivālu, il cinema ritrovato. pirmā: nekad iepriekš nebiju saskārusies ar tik augstprātīgi, kā lai to nosauc, buržuāzisku (labāka vārda trūkuma dēļ) programmēšanu. viena lieta ir saturs, otra - kā to visu pasniedz un noformē, proti, saliek pa programmām un blokiem. tad nu jāsaka, ka šeit tā programmēšana bija visnotaļ īpatnēja. piemēram, svētdien, festivāla noslēdzošajā dienā, bija tāda 'vieglā' programma zem nosaukuma ''Svētdiena Boloņā'', it kā dodot mājienu, ka būs tādas vieglas, sirsnīgas filmas. pa dienas vidu bija ļoti īpatnēja programma, tiesa, kas sastāvēja no trīs filmām. pirmā bija tāda agrīnā Žaka Tatī īsfilma, kas vēl pat netuvojas Ilo kunga lieliskumam, bet diezgan jautra, tā arī saucās, ''Jautrā svētdiena'', nākamā bija dokumentālā īsfilma par to, kā Godārs filmēja "Contempt'', īpaši pievēršoties Bardo skaistumam un harizmai. principā tāda īsfilma par to, cik Bardo ir lieliska, tāda ļoti estētiska filma par sievieti un vīrieti, un fonā vēl Fricis Langs. un noslēgumā, lai tomēr atgādinātu, ka viss nav tik ļoti saulaini un skaisti kā Brižitas Bardo augums, bija zviedru dokumentālā filma no 1965. gada, kas saucās My home is in Copacabana un kas bija par nabadzīgajiem Brazīlijas bērniem-bāreņiem, kuriem nekā nav un kuri zog, ubago un krāpjas uz ielas.
tāda, lūk, ''jautrā svētdiena", drusku estētikas, drusku smieklu, drusku atgādinājumu par to, ka ir kaut kur pasaulē cilvēki, kuri tomēr cieš. bet tas tā, nav pārāk svarīgi.

un vēl, skatoties to visu lērumu vecās Holivudas filmu, ļoti iekrita acīs, ka vēl 1970to gadu vidū filmās daudz rāda cilvēkus, kuri brauc dzērumā, un tas ir totāli normāli. savukārt tajā Norvēģijas īsfilmu festivālā pamanīju, ka šķiet - Norvēģijā tapušajās pēdējā laika īsfilmās daudzi brauc nepiesprādzējušies. tādi, lūk, novērojumi par kino un auto attiecībām dažādu festivālu griezumā.