uzzinu pēdējais: lidojot uz Norvēģiju, labāk neņemt līdzi iečekojamo bagāžu, ja ir jālido ar pārsēšanos. jo, kā izrādās, šī ir tiešām īpaša valsts, un iečekotās somas pārbauda pa vidu, nevis galā. tātad, man Oslo lidostā bija aptuveni 40 min, kuru laikā acīmredzot bija jāpaņem bagāža, jāiziet ārā, tā atsevišķi jānodod un jāiziet visa drošības apskate vēlreiz. es to pat būtu varējusi izdarīt, ja, nu, nebūtu bijis tā, ka mana čemodāna tur nebija. cerot, ka čemodāns pats par sevi jau ir aizbraucis uz galapunktu (jo acīmredzot tā arī var gadīties), es izskrēju cauri visai Oslo lidostai uz savu nākamo reisu tieši 20 min laikā, beigās no tā visa haosa, nesaprašanas un absolūtā sviesta drusku apraudājos, kad 4 min pirms paredzētā izlidošanas laika atskrēju pie vārtiem, un tad nākamajā lidojumā knapi paspēju atvilkt elpu. šajā galā, protams, bagāžas arī nav, SAS ir drusku kretīni ar saviem lost baggage noteikumiem (tipa, atmaksās pēc čekiem to, ko esi iztērējis tajā laikā, kamēr bagāža bija aizkavējusies), esmu ciematā ar 2000 cilvēkiem, tāpēc īsti pat nav, kur iet kaut ko nopirkt ātri uz vienu dienu, bet te vēl kaut kur esot tomēr paslēpies Cubus. looking forward to that.

citās ziņās manā viesnīcas istabā ir logs uz klinti, šeit ir nenormāli skaisti, un es esmu žūrijā Norvēģijas mūzikas videoklipu konkursam. satiku festivāla viesu koordinatori un sapratu, ka jā, esmu mājās. īsfilmu festivālu cilvēki viscaur Eiropai tomēr ir ļoti, ļoti līdzīgi. un vienlīdz jocīgi, jautri un smieklīgi, un galvenais - patīkami vienkārši. atšķirībā no ļaunajām korporācijām, protams.