#emotionalrant par kultūru un darbu tajā
man ir mazliet zb justies demonizētai, runājot šī te jaunākā ''pārbarotās kultūras slāņa'' cepiena sakarā.
jo redz, es pārstāvu šo te slāni, kas acīmredzot daudziem liekas liekēdīgs un nevajadzīgs, šis te ''kultūras ierēdnis'', kurš savas dienas pārsvarā vada, dzenot rokā atļaujas, kārtojot līgumus, taisot plānus un saskaņojot visu starp dažādām pusēm, lai realizētu pasākumus, taisītu seansus, nodrošinātu notikumus un kaut mazliet aizpildītu tos caurumus, kas parādās komerciālā kino uzvaras apstākļos, kad kinoteātri, kā FC, nekad nerādīs avangardu, eksperimentālo kino un klasiskās filmas, kas nav imdb top250 labāko filmu sarakstos.

es strādāju Latvijas kultūrā četrus gadus, kuru laikā man jau ir sirmi mati, esmu pārdzīvojusi vienu nervu sabrukumu, kas bija tieši saistīts ar darbu, bezmiegs un maz gulētu stundu, un šogad es sevi pat nostrādāju līdz slimnīcai, jo nebija neviena kolēģa, kurš tās pāris dienas, pirms vēl bija šausmīgi slikti, varētu nākt strādāt, bet biju pārāk lielā autā no sāpēm, lai atrastu citus jēgpilnus risinājumus. protams, nekas no šī visa nav tādā abstraktā veidā citu problēma, tās visas ir manis izvēles, bet tā sajūta, kad kādam ienāk prātā - visbiežāk anonīmi, tiesa - man pārmest, ka esmu nevajadzīga kultūras procesa daļa, kas nenes nekādu pienesumu, un vispār tikai noēd lielu daļu budžeta, nu, tas uzdzen asinis.

un tās asinis ir uzdzītas tik daudz, ka esmu izlēmusi vairs netaisīt, piemēram, latviešu kino vakarus, es domāju, ka ar laiku arī samazināsies dažādu citu projektu skaits, jo acīmredzot ir daudz reizes vienkāršāk neko nedarīt, nevis darīt, diskutēt, sarunāties, skatīties un lasīt.

un protams, ka es šobrīd esmu ļoti emocionāla un reaģēju sakāpināti, mums piektdien sākas festivāls, kur mana daļa, mani divi lolojumi, ir tapināti naktīs un nedēļas nogalēs, jo citādāk nav laikā un vaļas, es esmu pārgurusi un pāris smagu dzīves izvēļu priekšā. jo, kā izrādās, es nevaru vairs visu savienot. vai, vēl trakāk, vairs to vienkārši negribas - un man liekas diezgan aizdomīgi, ka es jūtos šitik nogurusi no sava darba un savas vides tikai pēc četriem gadiem darba tajā.

jo tu vari izlikt visu sevi, darīt visu pēc absolūti labākās sirdsapziņas, piepūlēties, lai sakārtotu pāris aspektus - it kā sīkums, un tomēr svarīgi, piemēram, tas, lai latviešu filmas internetos figurētu ar vienādiem angļu nosaukumiem, nevis katra filma tiktu tulkota pa savam no nulles, un galu galā tu kaut kā visam pa vidu kļūsti par slikto, par liekēdi, par pāridarītāju nabaga nodokļu maksātājiem.

nu ja kādam tā kultūra ir tāds dadzis pakaļā, tad lūdzu, var vienmēr iztēloties, ka tavi samaksātie nodokļi neiet kultūrā, bet, piemēram, profesionālajā sportā, prēmijās Kalvītim un kārtējā super shady un mākslīgi uzpūstajā satiksmes dīlā. ja jaunā Lailas Pakalniņas filma liekas kaut kas neētisks un pretīgs, lūdzu, pieņem, ka tava nauda aiziet lopkautuvju lobēšanā un Rīgas cirka uzturēšanā, vai jebkur citur pēc paša izvēles.

rant over. bet tas, ka daļa no kultūras - tā, kuru darbu visbiežāk neviens nesaprot, jo mēs neesam mākslinieki, mēs neesam gleznotāji, kuru paveikto var skaisti piekarināt pie sienas viesistabā - tiek zināmā veidā demonizēta, ne pie kā laba nenovedīs.