man ir kaut kādi pāris e-pasti, kuros ir aprakstītas problēmas, ar kurām es nejūtos nevienā brīdī spējīga dīlot.

tā nu es šos e-pastus turu jau vairākas nedēļas neatvērtus un tādus pusaizmirstus, bet tajā pašā laikā ļauju tiem sev karāties virs galvas kā tādam nospiedošam elementam, kas karājas tādā trauslā diegā un jebkurā brīdī var uzkrist virsū.

un tad, kad beidzot atveru un atbildu, es jūtos tā, it kā būtu pārbīdījusi Everestu. kaut arī principā mēs vienkārši runājam par klaju disciplīnas trūkumu, ko varētu taču nesāpīgi labot, vai ne.