šodien braucu 7. tramvajā uz akadēmiju, ļoti sen tur nebiju bijusi (un stratēģiski izvēlos brīžus, kad zinu, ka nesastapšu savu darba vadītāju), un vēl arī kādu laiku nebiju braukusi ar šo tramvaju. un es tiešām nespēju saprast, kāpēc sabiedriskais transports Rīgā ir tik ļoti, ļoti pretīgs. var saprast vienu vai divas reizes, teiksim, mēneša laikā, kad pagadās kaut kādi pretīgi atgadījumi, jo tā tas varētu būt, tur tomēr daudz cilvēku pārvietojas un tā. bet tā, dienas vidū ar aptuveni 20 min intervālu turp un atpakaļ uz centru ar 7. tramvaju bija tik ļoti, ļoti, ļoti pretīgi, laikam tā urīna smaka bija vistrakākais.

nē, nu, tiesa, šoreiz nebija tik traki kā tajā ziemas vakarā, kad tramvajā iesēdos piečurātā krēslā. kopš tās reizes es sabiedriskajā transportā, ja vien nebraucu pie vecākiem, cenšos nesēsties.

un protams, atmiņas visu padara rožaināku, bet es tiešām neatceros, ka laikā, kad izmantoju Rīgas sabiedrisko satiksmi katru dienu vismaz četras reizes, proti, 2006.-2009. gadā, būtu bijis tik slikti. šķaudošas un klepojošas masas jau vienmēr ir bijušas, reizēm kāds smieklīgs atgadījums (kungs, kurš pārbāztā autobusā pusastoņos no rīta mēģināja iespiesties ar slēpēm, un sieviete, kura sēdēja man blakus, kamēr es pildīju ķīmijas mājasdarbu, līdz vairs nevarēja izturēt un man sāka stāstīt, kas man tur viss ir nepareizi, jo viņa, kā izrādījās, bija ķīmijas skolotāja), reizēm kāds bildinājums, bet tādas visaptverošas urīna smakas jau noteikti nebija. vai arī es vienkārši vienmēr līdz šim esmu braukusi tikai stipri elitāros maršrutos uz Pārdaugavu, un maršruti, kas ved uz akadēmiju, vienmēr ir bijuši tieši šādi.

izkāpu no tā piečurātā tramvaja un devos taisnā ceļā uz Stockmann, lai atveldzētu dvēseli pie sterilām un uzcenotām precēm.