pēdējā laikā arvien vairāk pārņem bēdas, ka es tomēr neesmu vēsturniece, jo, ja būtu, man būtu kaut kāda iespēja pievērsties seksualitātes jautājumiem mūsu vēsturē mazliet profesionālākā formātā par knapām piezīmēm par filmām, ko turpinu nonstopā skatīties. (vakar, piemēram, noskatījos ''Gaisma tuneļa galā'', tur viens vīrietis lenca jaunāku meiteni, kura sarunas laikā sāka ēst savus matus un plivināt skropstas, un es biju kā what the actual fuck, Aloiz Brenč)