pēc pusotras nedēļas braucu uz Beirūtu, viņi mani vienalga grib uzņemt, neraugoties uz izmaiņām manā statusā. garš stāsts īss, gatavojos šim notikumam ar to, ka meklēju, uz kura pirksta Libānā nēsā laulību gredzenu, kā arī mēģinu izdomāt, kuru vīrieti varētu iecelt par savu vīru un nofotogrāfēties kopā, lai ir ko parādīt, ja kāds intensīvi grib draudzēties un netic, ja saku, ka esmu precējusies.

žēl, ka tikai salīdzinoši vēlu sapratu, ka ceļojot melot, ka esmu precējusies, reizēm ir gudrākā lieta, ko darīt. vismaz pāris reizes tas ir palīdzējis atkratīties no pārāk uzstājīgiem pielūdzējiem. vārdsakot, tagad izsludinu vīra fotogrāfijas kāstingu, ja.