Godīgi sakot, bija daudz trakāk, nekā biju gaidījusi. Tikko kā iegāju baznīcā, mazliet sabruku, paslēpos aizmugurē un sabruku uz grīdas, un tad apglabāšanas laikā es vienkārši izslēdzu telefonu, man bija kādi desmit neatbildēti zvani un nu jau ir aptuveni 50 jauni nelasīti epasti, un man vairs nav spēka, vienkārši nav spēka, because there is only this much I can give.

Un tad pienāca babas māsa, apķēra un teica, kāda tu silta, pienāca visas manas tantes un pēc kārtas paņēma azotē, brālēni un viņu sievas, brālēnu bērni, visi mani onkuļi un tā milzīgā, diezgan neaptveramā Latgales saime, kas man ir. Visi tur bija. Un ja uz bērēm darbadienā dziļā Latgales vidū plkst. 12:00 ir pilna baznīca, tas laikam mazliet parāda, cik ļoti vecmamma bija cilvēks, pēc kura pasaule liekas tukšāka.

Piezīmes no garā mājupceļa. Esmu pilnīgi, pilnīgi pārdegusi, bet tas nekas, jo es nāku no supersieviešu dzimtas, un man ir ļoti stiprs tīkliņš apkārt. Būs labi.