katrreiz, kad es satieku savu brāļasievu Allu, viņa man paziņo trīs lietas: es izskatoties labāk kā iepriekšējā reizē, es labāk runāju krieviski, kā arī parastais regulārais jautājums par to, vai man ir un kāpēc nav boifrenda. tikko virtuvē, kur laikam ir sieviešu īstā vieta, mums bija regulārā pusgada saruna par visām trim šīm tēmām.

vispār tā diezgan sirsnīgi, man patīk tādas rutīnas sarunas. vecmamma vienmēr jautāja, kāpēc es neēdu gaļu un vai esmu stulba, un tēvs vienmēr sauc randomā kaut kādas filmas un prasa, vai esmu tās redzējusi, tas ir kaut kādā mērā ļoti mierinoši - tādas tipiskas un rutīniskas sarunas.