Telpas · elpa

Vakar meklēju guašas, kuras māsa bij' redzējusi manā istabā. Gribēja, lai viņai atdodu. Nobrīnījos, kāpēc gan man būtu kaut kādas guašas, kas man noriebās jau pamatskolā. Atradu, māsa pati tās kaut kad bija atstājusi.
Bet atradu arī ko citu.
Bērnībā (vēla bērnība, varētu būt līdz 14 g.v. varbūt 12... bet tīņa vecums arī skaitās.. un tad līdz 16.. bet vispār jau līdz 18.. lai gan vēl tagad bieži jūtos kā bērns).. nu tātad bērnībā, kad lasīju Gredzenu pavēlnieku sāku arī rakstīt visādus stāstus. Nu tas laikam bija ap 13 -15 gadu vecumā. Iesāku, bet nevienu protams nepabeidzu. Gribēju rakstīt romānus. Iespaidoja arī dažas citas grāmatas, ko izlasīju. Visvairāk jau tās, ko pats izvēlējos.
Un rakstīju, piemēram, matemātikas kladē, kas iepriekšējā mācību gadā bijusi iesākta, bet nepabeigta.. Un tur tik daudz tukšu lappušu. Brālis laikam arī tādas izmeta. Māsa varbūt tukšajās lapās zīmēja, bet es savējās sabāzu kastē. Un man ar to nepietika. Tagad skatos to pusi no klades, kurā ir iesākts tas viens stāsts ar nosaukumu "Rindans Torntāls" (un nu smejamies :D vismaz es smejos.. nu lab, neveikli palika man vienam smieties.. khm). Izrādās, ka šo kladi savācu no brāļa, otrā pusē rakstīts EMINEM, LIMP BIZKIT. Zīmēt viņam nepatika un nepadevās nemaz, bet šķiet grafiti viņš būtu gribējis mēģināt, laikam arī mēģināja... Hm manuprāt, tā klade no 6. vai 7.kl. laikiem

Varētu jau pārrakstīt to vienu lpp. Slinkums jau nav. Bet - vai vajag?! Hahah. Varbūt vērtīgāk palasīt kādu labu grāmatu vai likvidēt kaut ko neizdarītu.

Ir nogurums, pat nezinu no kā. Varbūt no dziļi slēptām bailēm, no apzināšanās par saviem trūkumiem, un par to, ka es izvairos.


...prāts ir tieši tāds pats kā visi pārējie muskuļi tavā organismā. Trenē to - vai arī tas atrofēsies.

Jebkuras iekšējas pārmaiņas īstenošanai nepieciešams laiks un zināma piepūle. Personības izmaiņu avots ir neatlaidība.


Centos sev iestāstīt, ka mans slinkums saistīts ar to, ka man jādara tas, kas nav saistīts ar maniem mērķiem.
Šovakar tik maz, tādēļ, ka par daudz daru tikai to, ko vēlos. Un pārāk maz to, kas jādara.

Labu nakti

jāpārraksta daži teksta fragmenti
hehe
kāds no jums ir izlasījis šo? Varbūt kādam ir doma to darīt? Varu aizdot izlasīt, daudz ko jau esmu sasvītrojis hehe

Dzīvē nemēdz būt kļūdas, tajā ir tikai mācībstundas. Tāda lieta kā negatīva pieredze nemaz neeksistē. Pastāv tikai iespēja augt, mācīties un turpināt virzīties tālāk pa sevis pilnveidošanas ceļu. Cīņas un šķēršļu pārvarēšana cilvēku norūda. Pat sāpes var būt lielisks skolotājs.

Šis tas šķiet pilnīgi pašsaprotams, bet kaut ko tomēr uzreiz prāts nepieņem. Varbūt nepieņems vispār, varbūt nemaz nevajag (par to negatīvās pieredzes neeksistēšanu).

Lai sāpes pārvarētu, tās vispirms nepieciešams izbaudīt ... kā gan tu spētu izjust prieku par nokļūšanu kalna virsotnē, ja nebūtu pabijis viszemākajā ielejā?
(atmiņā miglaina doma, ka agrāk jau esmu dzirdējis līdzīgus salīdzinājumus, arī pats meģināju dažus izgudrot)

Pārvarēšana nav aizmiršana.

Sākot ar šovakaru aizmirsti to, kas bijis. Uzdrīksties iztēloties, ka esi kas vairāk par pašreizējo apstākļu summu.

Pag, nevajag aizmirst visu jauko un skaisto, kas ar tevi noticis :)

meklēju un vienmēr meklēšu taisnību
kolekcionēšu
to nevar aizliegt
nevar man pārmest
tas būtu noziegums

ja nu patiesību atrodu
pie rhuds


a!

šodien arī kādam, ko pazīstu, dzimšanas diena. Neapsveikšu. Gribētu, bet jūtu, ka ne šoreiz tas jādara... ū garš stāsts, kas ir gandrīz noslēpums.
Daudz laimes Tev!

Un nedaudz par grāmatām un šo to citu,
Vai tas ir nožēlojami, ka nepieciešams izlasīt kādu grāmatu, lai saprastu to, ko tev reiz mēģinājis pateikt draugs? Varbūt pārāk nedroši, bet varbūt nedaudz augstprātīgi mēģināja...
Tur ir tīra matemātika. Ja tev daudzi, arī draugi to skaitā, kaut ko iegalvojuši, tad kādēļ, lai viens draugs to visu izmainītu?
Desmit grāmatas pret vienu, desmit draugi (nu lab, piemēram, 2 draugi un citi) pret vienu draugu.
-10+1= -9
Bet, ja tā grāmata ir ļoti spēcīga...
Nē, ne nožēlojami... Ko tad gan teiktu tie, kam jāaizbrauc uz citu zemi, jānodzīvo tur vairākas nedēļas, lai saprastu kaut ko tik vienkāršu. Tas varbūt varētu būt nedaudz skumji. Nē.. Nedrīkst drūmi skatīties pagātnē, bet gan ar izvērtējošu prātu to visu skatīt. Jo biezākās sūnās ieaudzis, jo radikālāki pasākumi jāveic. Bet vēl kādam nepieciešams ķert sirdslēkmi... vai kādam atņemt dzīvību. Nē, ne nožēlojami. Kādam skumji, bet arī priecīgi. Jo pagrieziens ir veikts.

Un ja tas draugs ir ļoti spēcīgs...

šodien parādījās neliela apjausma, ka drīz sāksies stresošana...
Sakrājušās daudz neizdarītu lietu. Šis tas paliks neizdarīts un laikam pat tam nav nozīme, ja jau esmu nolēmis sākt kaut ko pavisam jaunu. Iesākumā.

Esat ēduši konfektes ar griķu garšu? Es tagad ēdu. Sarkanā spīdīgā papīrītī, ar Ziemassvētku dekorācijām un vecpilsētas siluetu (atgādina Rīgu). Citi teica, ka garšo pēc kanēļa un nemaz īsti nezinot - garšo, vai negaršo. Tiešām kaut kas jocīgs. Smaržo stipri pēc griķiem, bet aiztaisa degunu - tad parasta šokolādes konfekte. Es jau i' baigais kārumnieks. Ja citi neēdīs, apēdīšu visas griķu končas. Bet varbūt tās ir vecas?

Bet braucot mājās autobusā kādu stundu nācās izturēt piecu aktīvu jauniešu runas. (Nejauši apsēdos 33. sēdvietā h-h-h).. Vēl nepilngadīgie.. eh, runāja par tusiņiem pārsvarā.. Atviegloti uzelpoju, ka neesmu bijis līdzīgas kompānijas daļa.

Šodien iesāku lasīt par dzīvo ēdienu. Autobusā par to radās pārdomas, bet šķiet, ka mani iespaidoja zemās kvalitātes runas no pieminēto jauniešu puses. Tad nu nokļuvu līdz domām piena nepieciešamību cilvēka uzturā. Īstu pienu cilvēku vajadzībām taču ražo govis. Tad nu domāju, vai govis ir vienīgais dzīvnieks, kas ražo pienu arī tad, kad nav jāzīda mazuļi. Kāpēc tas iespējams? Pieradinot dzīvnieku var panākt tik lielas ģenētiskās izmaiņas? (Līdzīgi ar vistām) Nu tā vien liekas, ka var gan. Un tad iedomājos - ja cilvēks nebūtu pieradinājis tādu piena devēju, no kā iegūtu pienu, pieņemot, ka piens arī pēc zīdīšanas laika ir būtiski nepieciešams ikdienas uzturā? Varbūt piens no govs ir domāts tikai teļiem, bet cilvēks to varmācīgi ieguvis (dzīvnieku paverdzināšana?). Kur iegūti iekdienas nepieciešamo piena produktu devu ikviens pasaules iedzīvotājs? (Man nekas nav pret to, ka izmirtu 90% pasaules iedzīvotāju; mani arī var ieskaitīt, atsakos no egoisma)...
Par to dzīvnieku paverdzināšu - neuztveriet pārāk saasināti. Nepievienojos nevienam no kaut kur dzirdētiem viedokļiem par šo tēmu. Atceros no bērnības - arī mums bija dažas govis; simbioze,

Atpakaļ pie piena. Uztura speciālisti apgalvo, ka piena produkti ir nepieciešami. Ja jau govis ģenētiski tik ļoti izmainījušās, tad arī cilvēks ir izmainījies, pieradis pie govs piena. Bet vai tā ir pareizi? Ja nav pareizi, tad nonāku pie diviem variantiem. Pirmais variants - pēc zīdīšanas vecuma cilvēkam nav nepieciešams piens (piens - kaulu pārkaļķošanās vecumdienās, piena nav - kaulu un īpaši zobu trauslums visas dzīves garumā?)
Oi, bērnībā un jaunībā es ļoti ļoti daudz pienu un piena produktus lietoju. Un zobi bez caurumiem, pēdējoreiz pie zobārsta biju pirms.. mm 4 gadiem, vajadzēja uzlikt kronīti kautiņā nolauztajam zobam. Un vēl tad zobārsti jautāja, vai es zobus balinot? Nē, tikai ātri iznīcinu zobu birstes, nesmēķēju, nedzeru kafiju... bet ēdu saldumus, daudz daudz cukura. Patiešām arī īstu cukuru, karotēm vien.. Bērnībā biju atkarīgs no cukura, tad gan man īsu zobi bojājās, jo saldumu bija pārāk daudz, toties neēdu daudz vērtīgu dārzeņu un vēl ko citu.
Otrais variants - cilvēkam pēc zīdīšanas vecuma piens ir vajadzīgs, bet daudz daudz retāk. Kaut gan glāze piena dienā līdz pensijas vecumam?... Tad nu beidzot nonāku pie galvenās domas, patiesībā hipotēzes, bet jums uzdošu jautājumu. Kur to pienu dabūt, ja no govs (dažam no kazas) nedrīkst? Sintētisks piens neskaitās. :)

Tu patiešām nedrīksti atļauties greznību domāt negatīvas domas - pat ne vienu vienīgu.

tā raksta Robins Šarma.

Tie cilvēki, kuri katru dienu domā vienas un tās pašas domas, turklāt vairumā gadījumu negatīvas, ir aizrāvušies ar sliktiem garīgiem paradumiem. Tā vietā lai censtos savā dzīvē saskatīt tikai labo un visas domas virzītu tikai uz to, kā uzlabot savu dzīvi, viņi sevi padara par pagātnes gūstekņiem.

Apziņa, ka tu vari, ir svarīgāka par intelektuālās attīstības koeficientu.

un tiek pieminēts jau zināmais labāk trauku redzēt pa pusei pilnu nekā pustukšu.


Šoreiz šis viss nešķiet tik vērtīgs, jo trūkst priekšstāsta, sīkāka paskaidrojuma un piemēru, kas ir grāmatā. Konspekts.
Uzlabot dzīvi var dažādi. Jau pirms pāris mēnešiem sāku ļaut visam ap mani sagrūt, neko necenšoties pieturēt, glābt. Kā lēnā solī dodoties pretī galējam sabrukumam. Lai pēc tam atkal ieceltos. Tas brīnumainais putns, kas no pelniem atdzimst... Tas fēnikss ir cilvēks.
Vairākus gadus jau nodarbojos ar sevis pētīšanu, iepazīšanu. Un tai grāmatā arī to izlasu, ka sevi jāiepazīst. Vien nesen esmu sācis redzēt tās kļūdas, ko pieļāvu savu pētījumu sākumā. Zināšanām par sevi jābūt vienā līmenī ar zināšanām par pasauli. Par pasauli zināju ļoti maz, vēl aizvien zinu ļoti maz. Pārāk liela nesaderība šajos lielumos, tādēļ sajūta, ka esmu kaut kur ārpusē.
Varu gaidīt modinātāzvanu, kas grāmatas varonim (laikam tiešām varonis) bija sirdslēkme 53 gadu vecumā (šitais paķertu uz jūtām daudzus - kā nekā pat tādā vecumā vēl ir cerība), bet varu arī sākt tagad.
Man tas nevar izskatīties kā savākšanās, cenšoties glābt to, kas nokritis, sabrucis. Tas viss jāatstāj un vēl vairāk - jāatmet daudz nevajadzīgā. Pat jāatmet tas, kam ir vērtība - tā ir citiem, ne man. Viss, kas man ir, nav mans.
Nedrīksti domāt negatīvas domas.
Šīm domām nav krāsu.

Dzīvē nemēdz būt kļūdas, tajā ir tikai mācībstundas.

Vēl mazliet turpināšu gaidīt, vēl mazliet nepretošos un iegūšu spēku rīkoties tā, kā esot pareizi. Sabrukšana turpinās, paliks tikai tas, kas jāpaveic. Un pēc tā būs jauns sākums.

Tu esi pa vidu
tu esi tā centrs
un stāsti, ka kaut kur
ir pārrāvums

Šorīt atkal sapnis. Šķiet, ka tas ir progress. Kaut kur lasīju, kaut kur arī bija dzirdēts, ka tiem, kam nerādās sapņi, viss kārtībā ar nervu sistēmu.. vai kaut kā līdzīgi.. nav par ko stresot (;D) Bet tā nemaz nav, citādi būtu ļoti daudz cilvēku, kam katru nakti sapņi.. Nē, katru nakti murgi. Varbūt laimīgie nesapņo?. Nav līdz pilnībai laimīgu cilvēku, tādēļ, ka vienmēr iesaistās nākotne.

Biju pie jūras, paisums. Jūra bija ļāvusi gaisam piekļūt mālainajai zemei un nelielajiem akmeņiem tajā. Pāri tiem uz jūru steidzās pīļu mātītes ar saviem pīlēniem. (dažus metrus pa kreisi no manis) Daudz, nebūtu iespējams saskaitīt... Tā aptuveni.. vismaz 20 lielās pīles un tad katrai vidēji pieskaitam 7 pīlēnus. Kopā ~ 160... Nē pīlēnu bija vairāk.. Vairāk par 200.
Un to redzēja arī kāds no mazajiem vanagiem vai ērgļiem. Viņš tuvojās. Bet es meklēju, kur mans binoklis, netālu uz zemes vajadzēja būt. Gribēju redzēt, kā tas plēsējs noķer pīlēnu.
Viņš pikēja, šķiet, viens pīlēns pagalam, bet varbūt nokļūdījās. Binokli nevarēju atrast..
un tad.. nedaudz tālāk pa kreisi pie pašas jūras auga daži milzīgi koki. Pie tiem bija cilvēki, kurus. Viņi kaut kam gatavojās, būvēja nojumi vai kaut ko līdzīgu. Vien mirkli šaubījos - turpināt vērot, kā izvērtīsies šī situācija ar vanagu (?) un pīlē, vai arī doties palīdzēt cilvēkiem. Viņus pazinu. Un devos pie tiem.
Es nebiju no malas. Biju savējais. Nodomāju, ka esmu sapņotājs, tāds, kurš nemanāmi var aiziet pasaulē, viegli pazust. Daba ar mani īpaši runā un vilina prom.
Cilvēki rosījās lielo koku ēnā. Starp koku stumbriem bija jau novilkuši kaut ko līdzīgu virvēm, samudžinātiem tīkliem. Vienu deva arī man, pārmetu to pār zaru (bet varbūt to izdarīja kāds cits) un vilku... nejutu spēku savās rokā. Bet jutos nedaudz neērti, slikti, ka nespēju viens tik ar to galā. Man palīdzēja. Vispirms viens cilvēks, pēc tam otrs.  Un tad man bija spēks, vairs nevajadzēja palīdzību, vilku viens pats līdz bija stingri nostiepts... Prasīju, vai pietiks. Jā.
Nodomāju, ka veidojam milzu šūpuļtīklu, kādus vismaz 10 metrus garu, lai būtu vietas mums visiem.

Bija vēl citi sapņi, bet tā kā šis man bija ļoti svarīgs, tad to bieži atkārtoju domās, kad miegs bija nedaudz pagaisis. Varbūt dienas laikā atcerēšos pārējos.

ak, jā. Pirms neilga laiciņa ieradās 2 jaunie dzīvokļa biedri.

Jaunais Gads sagaidīts pozitīvi un ļoti mierpilni

Šajā gadā apņemos pabeigt iepriekšējā gada apņemšanās.

uz tiem skatoties rodas kāda sajūta, ko nespēju aprakstīt... ne gluži iedvesma..

beach animals

paldies Zekubetei

Skatos tai sveču gaismā un nekā nav. Domāju, ka neko tā arī neieraudzīšu. Iztēle pieklibo? Nevar būt! Nē, patiešām šoreiz kaut kas galīgi neinteresants tika izliets. Sasprindzināju iztēli (nekad šim pasākumam iepriekš tas nebija nepieciešams) un ieraudzīju. Galva! Grozot to metāla gabalu, saskatīju pavisam 4 dažādas galvas, profilā, protams. Divām bija ļoti lieli deguni. Vienai no tām divām bija liels un līks deguns un cepure. Otrai - vienkārši kroplīgs un liels deguns un, šķiet ka parūka uz galvas. Trešai galvai deguns kā kartupelis, mazas acis (sopīdēj' cauri) un saviebta mute - kopumā izskatījās ļaunais tēls. Ceturtā galva tāda maziņa un profils kā normālam cilvēkam, bet liela cepure galvā.
Un man jums jāpziņo, ka šitādus profilus var sameklēt praktiski jebkurā izlietā laimē.

:D šoreiz nekā, kam varētu piedomāt nozīmi. Nu sāde! Nekad tā nav bijis.

Varbūt kādam no jums šķiet, ka šitā mana aizraušanās ar alvas liešanu nozīmē, ka esmu māņticīgs un tiešām domāju, ka tas, ko tai laimē (kas nu tā par laimi ļaunā sejā?) izlej, tad arī piepildās. Bet nekā! Visi tie māņi ir pašprogramēšana (šāda vārda laikam nemaz nav). Ja kādam kaut kas piepildās, tad tādēļ, ka pats tik ļoti noticējis, apziņā vai/un zemapziņā iespiedies tā, ka pēc tam uz to tiecas un sasniedz. Tas ir gluži kā ar pareģojumiem. Atceras tos retos, kas nejauši piepildījušies, bet to, kas nepiepildās pārsvarā aizmirst. Ar pareģojumiem gan ir nedaudz sarežģītāk, piemēram, ja kāds pirms dažiem gadsimtiem pareģojis, ka milzu metāla putni pārvadās cilvēkus pa gaisu.

Pirms trim gadiem gan izlēju sirsniņu. Un tā arī notika. Izlēju.

vēsi ir
Šodien nosala kreisās rokas rādītājpirksts. Pats balts, zem naga violets
Bet sasila

Un diena šodien gudrāka nekā vakars, lai arī vakars nav muļķis (tas tomēr mēģina tiekties pēc savas dienas devas)
Jā! vismaz savu vārda dienu esmu labi vadījis, precīzāk gan - ļāvis vadīties

Rīt ir pēdējā šī gada diena, ja skatās pēc viena kalendāra. Man gan gribētos Jauno Gadu sākt ar ziemas saulgriežiem... Dienas kļūst arvien garākas.
Un tomēr ieradums. Man vēl Lācīši Ķepainīši palikuši. Jāsadabū metāla kausiņš un alva, lai lietu laimes. Šogad gan uzrakstīšu, ko redzēšu sveču gaismas mestā ēnā. Citādi aizmirstas. Man patīk spēlēties

Pirms miega vēl kaut kas no grāmatas "Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari":

Karls Jungs reiz sacījis šādus vārdus: "Cilvēka vīzija top skaidra tad, ja viņš spēj ielūkoties savā sirdī. Tas, kurš vēro ārējo pasauli - sapņo. Tas, kurš lūkojas sevī, gūst apgaismību."


un iekšā ir silti
paldies

Es esmu dzīvs mākslinieks, un mans mākslas darbs ir mans mūžs.
(Suzuki)
(varbūt šis, bet varbūt šis vai kāds cits suzuki)


šo citātu Robins Šarma izmantojis grāmatā Mūks, kurš pārdeva savu Ferarri.
un te vēl:
Pamanījis tējkannu, ko biju novietojis uz galda viņa tuvumā, viņš manā tasē sāka liet tēju. Tase drīz vien bija pilna, bet viņš tikai lēja un lēja. Ritēdama lejā gar tasi, tēja sakrājās apakštasītē, bet pēc tam sāka tecēt uz manai sievai tik dārgā persiešu paklāja. Sākumā es to vēroju klusējot, bet tad vairs to nespēju izturēt.
    "Džuljēn, ko tu dari? Tēja taču plūst pāri malām! Lai kā arī gribētos, vairāk tasē gluži vienkārši nevar ieliet!" Nepacietībā es jau biju paaugstinājis balsi.
Džuljēns brīdi raudzījās manī. "Pacenties mani saprast pareizi, Džon. Esmu tevi vienmēr cienījis un daru to arī tagad. Tomēr tu tieši tāpat kā šī tējas tase esi piepildīts tikai ar sav skatījumu uz dzīvi. Un kā gan tur būtu iespējams iedabūt vēl kaut ko, pirms tu to trauku neesi iztukšojis?"
...
"Investēt pašam sevī -  tas ir vislabākais, ko tu jebkad varētu darīt. Tas ne tikai uzlabotu tavu dzīvi, bet arī visu to cilvēku dzīvi, kas atrodas tavā tuvumā."

"Tu vari patiesi iemīlēt citus tikai tad, kad esi apguvis mākslu mīlēt pats sevi. Tikai tad tu spēsi rast atbalsi otrā, kad vispirms būsi atvēris savu sirdi. Kad esi dzīvīgs un nejūties nobīdīts malā, tev ir daudz lielākas iespējas sevi pilnveidot."

vai tad mēs to visu nezinām?
Labu nakti, labu rītu un labu dienu.


Lielo sapņotāju sapņi nekad nepiepildās, tie vienmēr tiek pārsniegti.
(Alfred Lord North Whitehead)

Ak, nemaz neesmu uzrakstījis, kā nosvinēju Ziemassvētkus. Īsti jau nesvinēju. Šo laiku aizvadīju/pavadīju mierīgi. Tātad mierā. Pārlieku lielā mierā.. Un te nu rodas berze. Protams protams... katrai lietai (un ne tikai lietai) savs laiks. Savs laiks darbam, savs laiks arī atpūtai, bet pēc padarīta darba. Es gan atpūšos... nepārtraukti, ja neskaita rakšanos pa sniegu un vēl dažas sīkas darbiņus. Bet sniega lāpstas cilāšana ir tāda lieliska padarīšana, gluži kā malkas skaldīšana, kas ir aktīvā atpūta. ņamma.
Tad nu tie svētki. Nemaz jau tie nebija ziemas svētki. Un nav nekā interesanta, ko rakstīt, vien priekš sevis varu uzskricelēt, ko tad esmu darījis šī gada svētkos. Citus gadu nemaz neatceros. Nu jā, atceros vēl pirmsskolas laiku, ko saņēmu dāvanās - balts plastmasas penālis, konfektes, arī no anīsa formulas formā, ko paslēpu sekcijā aiz grāmatām, kas vēlāk pazuda. Bet neatceros manu Ziemassvētku sajūtu, kas vien reti atgriezās. Tolaik vēl tam vecītim ticēju. Kad šim vairs neticēju, turpināju ticēt rūķīšiem. hehe rūķīši. Atceros, cik pārliecinoši mamma notēloja, ka redzējusi rūķīšus, un mēs, sīkie ķipari, skrējām un.. nu jā, brīnījāmies. Ē, tomēr ir ko no bērnības atcerēties. Un dažas atmiņas neizdzēšamas.
Jā, bet dabūju dāvanu.. nu viena no ... Robina S. Šarmas grāmata Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari

Esmu ticis līdz grāmatas vidum. Jau no paša sākuma šis tas mani kaitināja, atradu komentāru (atsauksmes), kas precīzi raksturoja arī manas izjūtas:
Autors paudis saturiski labas atziņas, taču kopējais rakstīšanas stils,kā tas izdarīts, mani kaitināja un tieši šī iemesla dēļ tā ir viena no retajām grāmatām, ko pat ar piespiešanos nevarēju pabeigt. Manuprāt, tā ir pārāk amerikāniska(lētu Holivudas filmu stilā), "Laimes pārdevēja seansu sērija" .

Un tad vēl viens komentārs, kas gan manas izjūtas un domas pilnībā neraksturoja
Stāsts nāk no prāta, ne sirds... Piedodiet, ka nepievienojos kopīgajai slavas dziesmai - šis darbs ir īsts didaktikas paraugs. Protams, tajā ir ļoti daudz vērtīgu atziņu, taču kā "barība" dvēselei tā neder (vismaz man).

prāts, ne sirds. ū. Nedaudz ilgāk lasot šo grāmatu, aptuveni 5. nodaļā sāku domāt, ka nu jau esmu pārāk liels īgņa. Mana skepse zuda. Tas, ka šo grāmatu nav jāuztver kā "barība" dvēselei, nodomāju jau diezgan ātri. Vai tad vajag? Šis darbs nepretendē uz augstas klases daiļliteratūras darba godu. Lasīju un bieži nodomāju - elementāri, taču pilnīgi saprotams, vai tad es nezināju, zināju, phe. Bet grāmatā viss sakārtots, gandrīz kā mācību grāmata, tikai iepīta stāstā. Stāsts gan patiešām kā viduvējas Holivudas filmas sižets (līdz šim), tas kaitina, jā. Pats vainīgs, ja kaitina! Tiec tam pāri, nepiekasies sīkumiem. Nē, nu var jau piekasīties, jo autors tomēr sapelnījis un turpina pelnīt ar šo un citām grāmatām.. turklāt uz mūsu, vidēji aritmētiskā amerikāņa (kā daudziem, arī intelektuāli daudz attīstītākai latvju tautai, labpatīk domāt) un tā līdzinieku, rēķina. :)
Grāmatas pirmspēdējā vākā (heh, ko tas nozīmē, neesmu vēl iegaumējis, laikam skaitās arī 3. vāks) rakstīts "Bijušais advokāts un divu akadēmisko grādu īpašnieks... Robins ir firmas Sharma Leadership International prezidents. Tā ir visā pasaulē atzīta konsultatīvā firma...". Ar šo pietiks. Tātad nevajag cerēt uz lieliski savērptiem teikumiem, apburošu valodu, intrigu, mistiku un šoku un vēl nez ko, kas, lasot grāmatu, paātrinātu sirdsdarbību, liktu sarkt, bālēt un svīst. Dvēseli jau var barot dažādi. Un šis ir viens no variantiem. Viens gabaliņš Lielajā Puzlē (lai nu kas tā arī būtu, šo domu saņēmu no vispasaules informatīvā tīkla, kas NAV Internets). (sāk apnikt tas italic)

Ko tad es gribēju pateikt. Tā ir mācību grāmata, kas apkopo dažādas atziņas, kā pilnveidot savu iekšējo es, iegūt nebeidzamu dzīvesprieku, laimi :)
Bet mācību grāmatas mēdz kaitināt. Un jēga no tām ir tikai tad, kad par sniegtajām zināšanām pārliecinies praksē. Ja to nedari, tad beidz gānīt :D

Tad nu citāti. Grāmatas sākumā kāds tēls par sevi šādi: "Es palīdzu tiem, kam mana palīdzība ir nepieciešama. Es neesmu priesteris.Esmu vienkāršs cilvēks, kurš atradis savu dvēseli."
un
"Ikvienai norisei ir savs cēlonis, un ikvienas nepatikšanas mums kaut ko iemāca. Esmu sapratis, ka neveiksme, lai tā būtu personiska, profesionāla vai garīga, ir nepieciešama cilvēka turpmākai izaugsmei. Tā dod iespēju sevi pilnveidot un sniedz daudzveidīgu garīgo gandarījumu. Nekad nenožēlo savu pagātni. Labāk uzņem to kā mācībstundu, jo īstenība tā tāda arī ir."

Nav nekā jauna, nekā tāda, ko mēs nezinātu. Tikai līdz galam nav tas viss pieņemts vai saprasts.
Katru dienu mēģināšu izvilkt dažus citātus.

:)
labu miegu