grāmata "Ziemassvētkos"
Ak, nemaz neesmu uzrakstījis, kā nosvinēju Ziemassvētkus. Īsti jau nesvinēju. Šo laiku aizvadīju/pavadīju mierīgi. Tātad mierā. Pārlieku lielā mierā.. Un te nu rodas berze. Protams protams... katrai lietai (un ne tikai lietai) savs laiks. Savs laiks darbam, savs laiks arī atpūtai, bet pēc padarīta darba. Es gan atpūšos... nepārtraukti, ja neskaita rakšanos pa sniegu un vēl dažas sīkas darbiņus. Bet sniega lāpstas cilāšana ir tāda lieliska padarīšana, gluži kā malkas skaldīšana, kas ir aktīvā atpūta. ņamma.
Tad nu tie svētki. Nemaz jau tie nebija ziemas svētki. Un nav nekā interesanta, ko rakstīt, vien priekš sevis varu uzskricelēt, ko tad esmu darījis šī gada svētkos. Citus gadu nemaz neatceros. Nu jā, atceros vēl pirmsskolas laiku, ko saņēmu dāvanās - balts plastmasas penālis, konfektes, arī no anīsa formulas formā, ko paslēpu sekcijā aiz grāmatām, kas vēlāk pazuda. Bet neatceros manu Ziemassvētku sajūtu, kas vien reti atgriezās. Tolaik vēl tam vecītim ticēju. Kad šim vairs neticēju, turpināju ticēt rūķīšiem. hehe rūķīši. Atceros, cik pārliecinoši mamma notēloja, ka redzējusi rūķīšus, un mēs, sīkie ķipari, skrējām un.. nu jā, brīnījāmies. Ē, tomēr ir ko no bērnības atcerēties. Un dažas atmiņas neizdzēšamas.
Jā, bet dabūju dāvanu.. nu viena no ... Robina S. Šarmas grāmata Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari
Esmu ticis līdz grāmatas vidum. Jau no paša sākuma šis tas mani kaitināja, atradu komentāru (atsauksmes), kas precīzi raksturoja arī manas izjūtas:
Autors paudis saturiski labas atziņas, taču kopējais rakstīšanas stils,kā tas izdarīts, mani kaitināja un tieši šī iemesla dēļ tā ir viena no retajām grāmatām, ko pat ar piespiešanos nevarēju pabeigt. Manuprāt, tā ir pārāk amerikāniska(lētu Holivudas filmu stilā), "Laimes pārdevēja seansu sērija" .
Un tad vēl viens komentārs, kas gan manas izjūtas un domas pilnībā neraksturoja
Stāsts nāk no prāta, ne sirds... Piedodiet, ka nepievienojos kopīgajai slavas dziesmai - šis darbs ir īsts didaktikas paraugs. Protams, tajā ir ļoti daudz vērtīgu atziņu, taču kā "barība" dvēselei tā neder (vismaz man).
prāts, ne sirds. ū. Nedaudz ilgāk lasot šo grāmatu, aptuveni 5. nodaļā sāku domāt, ka nu jau esmu pārāk liels īgņa. Mana skepse zuda. Tas, ka šo grāmatu nav jāuztver kā "barība" dvēselei, nodomāju jau diezgan ātri. Vai tad vajag? Šis darbs nepretendē uz augstas klases daiļliteratūras darba godu. Lasīju un bieži nodomāju - elementāri, taču pilnīgi saprotams, vai tad es nezināju, zināju, phe. Bet grāmatā viss sakārtots, gandrīz kā mācību grāmata, tikai iepīta stāstā. Stāsts gan patiešām kā viduvējas Holivudas filmas sižets (līdz šim), tas kaitina, jā. Pats vainīgs, ja kaitina! Tiec tam pāri, nepiekasies sīkumiem. Nē, nu var jau piekasīties, jo autors tomēr sapelnījis un turpina pelnīt ar šo un citām grāmatām.. turklāt uz mūsu, vidēji aritmētiskā amerikāņa (kā daudziem, arī intelektuāli daudz attīstītākai latvju tautai, labpatīk domāt) un tā līdzinieku, rēķina. :)
Grāmatas pirmspēdējā vākā (heh, ko tas nozīmē, neesmu vēl iegaumējis, laikam skaitās arī 3. vāks) rakstīts "Bijušais advokāts un divu akadēmisko grādu īpašnieks... Robins ir firmas Sharma Leadership International prezidents. Tā ir visā pasaulē atzīta konsultatīvā firma...". Ar šo pietiks. Tātad nevajag cerēt uz lieliski savērptiem teikumiem, apburošu valodu, intrigu, mistiku un šoku un vēl nez ko, kas, lasot grāmatu, paātrinātu sirdsdarbību, liktu sarkt, bālēt un svīst. Dvēseli jau var barot dažādi. Un šis ir viens no variantiem. Viens gabaliņš Lielajā Puzlē (lai nu kas tā arī būtu, šo domu saņēmu no vispasaules informatīvā tīkla, kas NAV Internets). (sāk apnikt tas italic)
Ko tad es gribēju pateikt. Tā ir mācību grāmata, kas apkopo dažādas atziņas, kā pilnveidot savu iekšējo es, iegūt nebeidzamu dzīvesprieku, laimi :)
Bet mācību grāmatas mēdz kaitināt. Un jēga no tām ir tikai tad, kad par sniegtajām zināšanām pārliecinies praksē. Ja to nedari, tad beidz gānīt :D
Tad nu citāti. Grāmatas sākumā kāds tēls par sevi šādi: "Es palīdzu tiem, kam mana palīdzība ir nepieciešama. Es neesmu priesteris.Esmu vienkāršs cilvēks, kurš atradis savu dvēseli."
un
"Ikvienai norisei ir savs cēlonis, un ikvienas nepatikšanas mums kaut ko iemāca. Esmu sapratis, ka neveiksme, lai tā būtu personiska, profesionāla vai garīga, ir nepieciešama cilvēka turpmākai izaugsmei. Tā dod iespēju sevi pilnveidot un sniedz daudzveidīgu garīgo gandarījumu. Nekad nenožēlo savu pagātni. Labāk uzņem to kā mācībstundu, jo īstenība tā tāda arī ir."
Nav nekā jauna, nekā tāda, ko mēs nezinātu. Tikai līdz galam nav tas viss pieņemts vai saprasts.
Katru dienu mēģināšu izvilkt dažus citātus.
:)
labu miegu
Tad nu tie svētki. Nemaz jau tie nebija ziemas svētki. Un nav nekā interesanta, ko rakstīt, vien priekš sevis varu uzskricelēt, ko tad esmu darījis šī gada svētkos. Citus gadu nemaz neatceros. Nu jā, atceros vēl pirmsskolas laiku, ko saņēmu dāvanās - balts plastmasas penālis, konfektes, arī no anīsa formulas formā, ko paslēpu sekcijā aiz grāmatām, kas vēlāk pazuda. Bet neatceros manu Ziemassvētku sajūtu, kas vien reti atgriezās. Tolaik vēl tam vecītim ticēju. Kad šim vairs neticēju, turpināju ticēt rūķīšiem. hehe rūķīši. Atceros, cik pārliecinoši mamma notēloja, ka redzējusi rūķīšus, un mēs, sīkie ķipari, skrējām un.. nu jā, brīnījāmies. Ē, tomēr ir ko no bērnības atcerēties. Un dažas atmiņas neizdzēšamas.
Jā, bet dabūju dāvanu.. nu viena no ... Robina S. Šarmas grāmata Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari
Esmu ticis līdz grāmatas vidum. Jau no paša sākuma šis tas mani kaitināja, atradu komentāru (atsauksmes), kas precīzi raksturoja arī manas izjūtas:
Autors paudis saturiski labas atziņas, taču kopējais rakstīšanas stils,kā tas izdarīts, mani kaitināja un tieši šī iemesla dēļ tā ir viena no retajām grāmatām, ko pat ar piespiešanos nevarēju pabeigt. Manuprāt, tā ir pārāk amerikāniska(lētu Holivudas filmu stilā), "Laimes pārdevēja seansu sērija" .
Un tad vēl viens komentārs, kas gan manas izjūtas un domas pilnībā neraksturoja
Stāsts nāk no prāta, ne sirds... Piedodiet, ka nepievienojos kopīgajai slavas dziesmai - šis darbs ir īsts didaktikas paraugs. Protams, tajā ir ļoti daudz vērtīgu atziņu, taču kā "barība" dvēselei tā neder (vismaz man).
prāts, ne sirds. ū. Nedaudz ilgāk lasot šo grāmatu, aptuveni 5. nodaļā sāku domāt, ka nu jau esmu pārāk liels īgņa. Mana skepse zuda. Tas, ka šo grāmatu nav jāuztver kā "barība" dvēselei, nodomāju jau diezgan ātri. Vai tad vajag? Šis darbs nepretendē uz augstas klases daiļliteratūras darba godu. Lasīju un bieži nodomāju - elementāri, taču pilnīgi saprotams, vai tad es nezināju, zināju, phe. Bet grāmatā viss sakārtots, gandrīz kā mācību grāmata, tikai iepīta stāstā. Stāsts gan patiešām kā viduvējas Holivudas filmas sižets (līdz šim), tas kaitina, jā. Pats vainīgs, ja kaitina! Tiec tam pāri, nepiekasies sīkumiem. Nē, nu var jau piekasīties, jo autors tomēr sapelnījis un turpina pelnīt ar šo un citām grāmatām.. turklāt uz mūsu, vidēji aritmētiskā amerikāņa (kā daudziem, arī intelektuāli daudz attīstītākai latvju tautai, labpatīk domāt) un tā līdzinieku, rēķina. :)
Grāmatas pirmspēdējā vākā (heh, ko tas nozīmē, neesmu vēl iegaumējis, laikam skaitās arī 3. vāks) rakstīts "Bijušais advokāts un divu akadēmisko grādu īpašnieks... Robins ir firmas Sharma Leadership International prezidents. Tā ir visā pasaulē atzīta konsultatīvā firma...". Ar šo pietiks. Tātad nevajag cerēt uz lieliski savērptiem teikumiem, apburošu valodu, intrigu, mistiku un šoku un vēl nez ko, kas, lasot grāmatu, paātrinātu sirdsdarbību, liktu sarkt, bālēt un svīst. Dvēseli jau var barot dažādi. Un šis ir viens no variantiem. Viens gabaliņš Lielajā Puzlē (lai nu kas tā arī būtu, šo domu saņēmu no vispasaules informatīvā tīkla, kas NAV Internets). (sāk apnikt tas italic)
Ko tad es gribēju pateikt. Tā ir mācību grāmata, kas apkopo dažādas atziņas, kā pilnveidot savu iekšējo es, iegūt nebeidzamu dzīvesprieku, laimi :)
Bet mācību grāmatas mēdz kaitināt. Un jēga no tām ir tikai tad, kad par sniegtajām zināšanām pārliecinies praksē. Ja to nedari, tad beidz gānīt :D
Tad nu citāti. Grāmatas sākumā kāds tēls par sevi šādi: "Es palīdzu tiem, kam mana palīdzība ir nepieciešama. Es neesmu priesteris.Esmu vienkāršs cilvēks, kurš atradis savu dvēseli."
un
"Ikvienai norisei ir savs cēlonis, un ikvienas nepatikšanas mums kaut ko iemāca. Esmu sapratis, ka neveiksme, lai tā būtu personiska, profesionāla vai garīga, ir nepieciešama cilvēka turpmākai izaugsmei. Tā dod iespēju sevi pilnveidot un sniedz daudzveidīgu garīgo gandarījumu. Nekad nenožēlo savu pagātni. Labāk uzņem to kā mācībstundu, jo īstenība tā tāda arī ir."
Nav nekā jauna, nekā tāda, ko mēs nezinātu. Tikai līdz galam nav tas viss pieņemts vai saprasts.
Katru dienu mēģināšu izvilkt dažus citātus.
:)
labu miegu