Telpas · elpa

Pa TV handbola pasaules čempionāta fināls. Pirms sākās finālspēles pagarinājums, atvēru žurnālu Marta (26. janv.). Intervija ar Aldi Kalniņu.. atceries tādu no humoršova? Ulmenu atceries? Nu nekas..

Aldis uzrakstījis un ilustrējis grāmatu Zili brīnumi
Un intervijā... Man pašam laikam patīk skaidrojums vārdam - paldies! Zini, ko tas nozīmē? Palīdzi, Dievs! Interesanti, ka šo vārdu lieto arī ateisti!

reku arī A.K. blogs .....sajauc ķirbi ar ābolu un dabūsi mango...


Un vēl gribēju piebilst - puzles teorija. Man prieks, ka arī citi to atraduši.

Ak jā, vakar FLATā, Dakša koncertu gaidot, palasīju vienu no grāmatām, kas tur uz palodzes brīvi pieejamas. Pjērs Andresels (Karena Bliksena) - Atriebes ceļi. Ai, sākums, ieintriģēja, gribas to sadabūt un izlasīt. Romāna sākumā bārene (tēvu zaudē, ja pareiz' atceros 18 g.v.) jaunava pēc nemierīga, kļūstot par guvernanti (laikam tā pareizi) pie kāda vecāka turīga atraitņa, kam 3 bērni, no kuriem jaunākais (vienīgais dēls) ir akls.

Nu domāju, ka grāmata nav slikta, ja jau mūsu Kultūrkapitāls atbalsta. Reku bik par autori un romānu: Otrā pasaules kara laikā, kad Dāniju bija okupējusi Vācija, Karena Bliksena, izvēlējusies pseidonīmu — Pjērs Andresels, sāka rakstīt romānu "Atriebes ceļi", kas tika izdots 1944. gadā. 1946. gadā sekoja izdevums Lielbritānijā, 1947. gadā — ASV. Par spīti pseidonīmam daudziem bija zināms, ka autore ir Karena Bliksena. Kaut gan prese 1944. gadā mēģināja piespiest rakstnieci atzīt šo grāmatu par savējo, viņa to noliedza. Tikai intervijā Paris Review 1956. gadā viņa publiski atzina šo romānu par savu „ārlaulības bērnu“. Minot vienu no šā darba tapšanas iemesliem, rakstniece kādam no romāna varoņiem likusi sacīt: „Jums, nopietniem ļaudīm, nevajag tik stingri strostēt cilvēku par to, kā tas rod sev iepriecinājumu, kad ir ieslodzīts kā gūsteknis un nav pat brīv pateikt, ka esi cietumā!“ Šā darba pamatā ir patiesi notikumi, kas norisinājušies ap 1840. gadu, no gandrīz vai idilliskas angļu muižas dzīves attēlojuma tas pārvēršas spriedzes pilnā šausmu romānā.

Ir jau dažkārt noderīgi uzzināt galvenās vadlīnijas, par ko ir grāmata, filma, izrāde utt.. Tomēr bieži ir pārāk daudz. Filmu rullīši sniedz ieskatu, bet bieži par daudz atklāj, jau zinu, ko redzēšu, jau nedaudz iepazīstu noskaņu. Mana pati automātiski sāk darboties, un, kad nu skatos, kādu filmu, pārsteiguma brīžu vairs nav tik daudz, ja rullīti nebūt skatījies. Un tā arī par šo grāmatu. Izlasīju beigās visu aprakstu, ko te jau iekopēju, tikai beigas nogriezu. Man būtu pieticis ar (vēlreiz): Šā darba pamatā ir patiesi notikumi, kas norisinājušies ap 1840. gadu, no gandrīz vai idilliskas angļu muižas dzīves attēlojuma tas pārvēršas spriedzes pilnā šausmu romānā. Bet, tā kā īsais apraksts ar to nebeidzās, tad jau no paša sākuma jau gaidu un zinu, kad sāksies tie īstie šausmu notikumi. Lasu un zinu, ka vēl nekas īsti nav sācies, ka tā ir tikai iepazīšanās ar stāsta vienu no galvenajiem tēliem. Zinu, ka jaunava noraidīs vīrieša bildinājumu, kurš bija cerējis, ka atgūs dzīves prieku, ko bija zaudējis pēc sievas nāves. Un meitene vakarā, tūliņ pēc bildinājuma, izrāpjas pa logu un aizbēg. Un notikumi mani līdz galam neaizgrābj, jo zinu, ka tie nebūs galvenie, kas sagaidīs. Jā, nu tas ļauj man viņu iepazīt, iztēloties arī šo to, pārdomāt...

Un tad Daksis bija gatavs sākt uzstāšanos, liku grāmatu atpakaļ uz palodzes.
Pirmo dziesmu (ceru, ka nekļūdos - Apziņas mijkrēslī dziļā pamostas bezgalība... ) viņš veltīja cilvēkam, ko nepazina, mūziķim Mārtiņam Freimanim. Lai viņam viegls lidojums.


Aizmigu vēlu. pēc plkst.4. Iespējams, ka pat biju aizmidzis, bet uzradās nedaudz sareibuši cilvēki un tupināja ar pārējiem dzīvokļbiedriem priecāties. Aizmigt jau bija grūtāk, kāds pat viegliņām padauzīja manu džambu. Bet es ļaunā neņēmu, jo.. (heh) no rīta negribot ieriebšu. Modos, kad šie gulēja, taisījos uz mājām. Bet galvenais - viņu trokšņošana bija iegansts turpināt iesāktās domas, no kurām biju ar gandrīz ieslīdzis ciešā miegā. Nebija tās nekādas vieglās domas. Būtība jau daudzkārt izmalta caur smadzenēm un sirdij. Tikai atkal citādā noformējumā. Ko darīšu, kad visu būšu visu iespējamo izdomājis? Sākšu atkārtot?

Un esmu mājās, te ir cita pasaule. Sabrauks cilvēki, mammai vārdadienas atzīmēšana, kas bija 4dien un ko biju aizmirsis - māsa atgādināja.
Esmu prom

Tā nemanāmi no labajiem sāniem esmu pārvēlies uz muguras.

Nesen iesāku lasīt Hemingveja romānu "Un Saule lec". Biezajā grāmatā vēl trīs citi viņa romāni. Nez kā būs ar to lasīšanu, ļoti maz esmu pieveicis, bet kļūst interesantāk.
Šodien izlasīju vienu īsu Džeka Londona stāstu. Un vēl pirms dažām dienām sāku lasīt grāmatu Latvijas zemes dziedinošais spēks. Šīs gan nav vienīgās grāmatas, ko pamazām lasu.
Un atkal šīs grāmatas liek dziļi ieskatīties sevī. Pēdējā laikā visas grāmatas, ko atveru ir par vienu un to pašu - par mani. Par to, cik nepilnīgs un nesakārtots esmu, par to, cik sakārtots varu būt un būšu. Notiek īpatnēja cīņa pret cīņu.

Veļos atpakaļ uz labajiem sāniem. Kopš bērnības atceros ieteikumu negulēt uz kreisajiem sāniem - sirdi nevajag nospiest.

Mūks, kurš pārdeva savu ferrari jau izlasīts, tomēr biju ieplānojis vēl daudz citātu šeit publicēt. Tātad ķeros pie atkārtošanas. Esmu 7. nodaļā Visneparastākais dārzs pasaulē.

"Lai mērķi sasniegtu, tev nevajadzētu tiekties uz rezultātu. Tā vietā vajadzētu izbaudīt pašpilnveides un personiskās izaugsmes procesu. Vai tā nav likteņa ironija - jo mazāk tu sevi noskaņo rezultātam, jo ātrāk tas īstenojas!"
"Kā tas var būt?!"
"Tas ir tāpat kā klasiskajā stāstā par jaunekli..."

ha, negribu pārrakstīt, sadabū grāmatu!

Atbilde ir pavisam vienkārša. Kad viena no acīm ir vērsta uz mērķi, paša darba paveikšanai tev atliek tikai vairs otra.

(gribas šo visu lasīt oriģinālvalodā...eh)

Pretojos vēlmei pārrakstīt ikkatru vērtīgu domu. Daudzas no tām ir klasiskas.. nu jā, diezgan pazīstamas (ceru, ka tā). Bet šo to jau atkārtot var.

Kas gan ir veiksme, mans draugs? Tā nav nekas vairāk kā gatavības un izdevības apvienojums.

Ak, šodien dzēru ķimeņu tēju ar medu. Par vāju uztaisīju. Arī mūsu dārzā augušu ābolu nebiju dabūjis kopš rudens.

Jau fakts vien, ka tevī rodas kāda vēlme vai sapnis, nozīmē to, ka tev jau ir atbilstošas iespējas to īstenot.


Smaidu ne tādēļ, ka esmu laimīgs. Smaidu tādēļ, ka vēlos tāds būt :)
(Henrijs Hetkinsons)

"Vai gribi zināt, kāds paradokss valda dzīvē?" Džuljēns apvaicājās.
"Nu kāds?"
"Kad lielākā daļa cilvēku beidzot aptver, ko īsti vēlas un ko vajadzētu darīt, lai to sasniegtu, parasti jau ir par vēlu"

Iepriekšējie citāti bija ņemti hronoliģiski, pēdējie bija no 7. nodaļas. Bet šo tikko izlasīju, ar to sākas 11.nodaļa Lieta, kas dzīvē vērtējama visaugstāk. Starp šīm daļām ir puse grāmatas. To es neizlaidīšu, vien šovakar neliels izņēmums.
Kas ir tā vērtīgākā lieta, vēl nezinu. Vēlāk lasīšu.

Šodien atkal atgriezās doma par magnētismu.
Šodien arī sāku lasīt Daodedzin (Dao De Džin?) Heh, paralēli divus dažādus tulkojumus. Nuuu, esmu drošs, ka tur kaut kas zudis tulkojumā, varbūt pats galvenais. :) Atradu arī anglisku tulkojumu. Galveno domu no tā visa jau saprot, bet noteikti ir kāds sīkums, kas dziļi aizķertu.
Viens un tas pats fragments divos dažādos tulkojumos.

81. (pēdējais paragrāfs)
True words are not beautiful.
Beautiful words are not truthful.
The good do not argue.
Those who argue are not good.
Those who know are not scholarly.
The scholarly do not know.

The wise do not hoard.
The more they give to others, the more they have.
The Way of heaven benefits and does not harm.
The Way of the wise accomplishes without striving.

LXXXI
Dzirdēt patiesus vārdus nav patīkami.
Vārdos, kas tīkami, patiesības nav.
Krietnais nemēdz sacīt skaistas runas.
Gudrais ar zināšanām nelepojas.
Kas ar zinībām plātās, tam gudrības nav.
Apskaidrotais nekrāj īpašumu.
Viņš tiecas iespējami vairāk iedot citiem.
Bet, jo viņš vairāk atdod,
Jo vairāk viņam atkal ir ko dot.
Debesu Dao visiem nes svētību, nedarot pāri nevienam.
Cildenā valdnieka Dao veic nesacenšoties.

Tulkojums, kas bija ļoti tuvs tekstam angļu valodā, atrodas šeit, bet tur norādīts, ka pārpublicēt un kopēt aizliegts, tādēļ šeit ievietošu tikai vienu rindiņu"Gudrais necenšas sakrāt mantu."

:)


Vai var būt pārāk liela vēlēšanās būt draudzīgam? Draudzēties ar visiem, kas grib draudzēties... Oi, tik bērnišķīgs atkal sajutos šo jautādams.
Kad beidzot nokļūsti tādā stāvoklī, kad nevēlies ne norobežoties no visiem, ne meklēt kādu, kas varētu būt draugs, tad pēkšņi kļūsti kā magnēts.
Sakrīt ap tevi.
Bet tas ir tikai mirklis. Apziņa sabiedē un atkal notiek izvēle par labu no minētajiem variantiem.
Tiek spiestas bremzes.
Izvilkta uzticamā bet smagnējā maska

:D nu tiešām ne tikai vakardiena, bet arī šī nakts ir lipīga. Bet es mācos

Laiks

Ir nogurums, pat nezinu no kā. Varbūt no dziļi slēptām bailēm, no apzināšanās par saviem trūkumiem, un par to, ka es izvairos.


...prāts ir tieši tāds pats kā visi pārējie muskuļi tavā organismā. Trenē to - vai arī tas atrofēsies.

Jebkuras iekšējas pārmaiņas īstenošanai nepieciešams laiks un zināma piepūle. Personības izmaiņu avots ir neatlaidība.


Centos sev iestāstīt, ka mans slinkums saistīts ar to, ka man jādara tas, kas nav saistīts ar maniem mērķiem.
Šovakar tik maz, tādēļ, ka par daudz daru tikai to, ko vēlos. Un pārāk maz to, kas jādara.

Labu nakti

jāpārraksta daži teksta fragmenti
hehe
kāds no jums ir izlasījis šo? Varbūt kādam ir doma to darīt? Varu aizdot izlasīt, daudz ko jau esmu sasvītrojis hehe

Dzīvē nemēdz būt kļūdas, tajā ir tikai mācībstundas. Tāda lieta kā negatīva pieredze nemaz neeksistē. Pastāv tikai iespēja augt, mācīties un turpināt virzīties tālāk pa sevis pilnveidošanas ceļu. Cīņas un šķēršļu pārvarēšana cilvēku norūda. Pat sāpes var būt lielisks skolotājs.

Šis tas šķiet pilnīgi pašsaprotams, bet kaut ko tomēr uzreiz prāts nepieņem. Varbūt nepieņems vispār, varbūt nemaz nevajag (par to negatīvās pieredzes neeksistēšanu).

Lai sāpes pārvarētu, tās vispirms nepieciešams izbaudīt ... kā gan tu spētu izjust prieku par nokļūšanu kalna virsotnē, ja nebūtu pabijis viszemākajā ielejā?
(atmiņā miglaina doma, ka agrāk jau esmu dzirdējis līdzīgus salīdzinājumus, arī pats meģināju dažus izgudrot)

Pārvarēšana nav aizmiršana.

Sākot ar šovakaru aizmirsti to, kas bijis. Uzdrīksties iztēloties, ka esi kas vairāk par pašreizējo apstākļu summu.

Pag, nevajag aizmirst visu jauko un skaisto, kas ar tevi noticis :)

Tu patiešām nedrīksti atļauties greznību domāt negatīvas domas - pat ne vienu vienīgu.

tā raksta Robins Šarma.

Tie cilvēki, kuri katru dienu domā vienas un tās pašas domas, turklāt vairumā gadījumu negatīvas, ir aizrāvušies ar sliktiem garīgiem paradumiem. Tā vietā lai censtos savā dzīvē saskatīt tikai labo un visas domas virzītu tikai uz to, kā uzlabot savu dzīvi, viņi sevi padara par pagātnes gūstekņiem.

Apziņa, ka tu vari, ir svarīgāka par intelektuālās attīstības koeficientu.

un tiek pieminēts jau zināmais labāk trauku redzēt pa pusei pilnu nekā pustukšu.


Šoreiz šis viss nešķiet tik vērtīgs, jo trūkst priekšstāsta, sīkāka paskaidrojuma un piemēru, kas ir grāmatā. Konspekts.
Uzlabot dzīvi var dažādi. Jau pirms pāris mēnešiem sāku ļaut visam ap mani sagrūt, neko necenšoties pieturēt, glābt. Kā lēnā solī dodoties pretī galējam sabrukumam. Lai pēc tam atkal ieceltos. Tas brīnumainais putns, kas no pelniem atdzimst... Tas fēnikss ir cilvēks.
Vairākus gadus jau nodarbojos ar sevis pētīšanu, iepazīšanu. Un tai grāmatā arī to izlasu, ka sevi jāiepazīst. Vien nesen esmu sācis redzēt tās kļūdas, ko pieļāvu savu pētījumu sākumā. Zināšanām par sevi jābūt vienā līmenī ar zināšanām par pasauli. Par pasauli zināju ļoti maz, vēl aizvien zinu ļoti maz. Pārāk liela nesaderība šajos lielumos, tādēļ sajūta, ka esmu kaut kur ārpusē.
Varu gaidīt modinātāzvanu, kas grāmatas varonim (laikam tiešām varonis) bija sirdslēkme 53 gadu vecumā (šitais paķertu uz jūtām daudzus - kā nekā pat tādā vecumā vēl ir cerība), bet varu arī sākt tagad.
Man tas nevar izskatīties kā savākšanās, cenšoties glābt to, kas nokritis, sabrucis. Tas viss jāatstāj un vēl vairāk - jāatmet daudz nevajadzīgā. Pat jāatmet tas, kam ir vērtība - tā ir citiem, ne man. Viss, kas man ir, nav mans.
Nedrīksti domāt negatīvas domas.
Šīm domām nav krāsu.

Dzīvē nemēdz būt kļūdas, tajā ir tikai mācībstundas.

Vēl mazliet turpināšu gaidīt, vēl mazliet nepretošos un iegūšu spēku rīkoties tā, kā esot pareizi. Sabrukšana turpinās, paliks tikai tas, kas jāpaveic. Un pēc tā būs jauns sākums.

vēsi ir
Šodien nosala kreisās rokas rādītājpirksts. Pats balts, zem naga violets
Bet sasila

Un diena šodien gudrāka nekā vakars, lai arī vakars nav muļķis (tas tomēr mēģina tiekties pēc savas dienas devas)
Jā! vismaz savu vārda dienu esmu labi vadījis, precīzāk gan - ļāvis vadīties

Rīt ir pēdējā šī gada diena, ja skatās pēc viena kalendāra. Man gan gribētos Jauno Gadu sākt ar ziemas saulgriežiem... Dienas kļūst arvien garākas.
Un tomēr ieradums. Man vēl Lācīši Ķepainīši palikuši. Jāsadabū metāla kausiņš un alva, lai lietu laimes. Šogad gan uzrakstīšu, ko redzēšu sveču gaismas mestā ēnā. Citādi aizmirstas. Man patīk spēlēties

Pirms miega vēl kaut kas no grāmatas "Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari":

Karls Jungs reiz sacījis šādus vārdus: "Cilvēka vīzija top skaidra tad, ja viņš spēj ielūkoties savā sirdī. Tas, kurš vēro ārējo pasauli - sapņo. Tas, kurš lūkojas sevī, gūst apgaismību."


un iekšā ir silti
paldies

Es esmu dzīvs mākslinieks, un mans mākslas darbs ir mans mūžs.
(Suzuki)
(varbūt šis, bet varbūt šis vai kāds cits suzuki)


šo citātu Robins Šarma izmantojis grāmatā Mūks, kurš pārdeva savu Ferarri.
un te vēl:
Pamanījis tējkannu, ko biju novietojis uz galda viņa tuvumā, viņš manā tasē sāka liet tēju. Tase drīz vien bija pilna, bet viņš tikai lēja un lēja. Ritēdama lejā gar tasi, tēja sakrājās apakštasītē, bet pēc tam sāka tecēt uz manai sievai tik dārgā persiešu paklāja. Sākumā es to vēroju klusējot, bet tad vairs to nespēju izturēt.
    "Džuljēn, ko tu dari? Tēja taču plūst pāri malām! Lai kā arī gribētos, vairāk tasē gluži vienkārši nevar ieliet!" Nepacietībā es jau biju paaugstinājis balsi.
Džuljēns brīdi raudzījās manī. "Pacenties mani saprast pareizi, Džon. Esmu tevi vienmēr cienījis un daru to arī tagad. Tomēr tu tieši tāpat kā šī tējas tase esi piepildīts tikai ar sav skatījumu uz dzīvi. Un kā gan tur būtu iespējams iedabūt vēl kaut ko, pirms tu to trauku neesi iztukšojis?"
...
"Investēt pašam sevī -  tas ir vislabākais, ko tu jebkad varētu darīt. Tas ne tikai uzlabotu tavu dzīvi, bet arī visu to cilvēku dzīvi, kas atrodas tavā tuvumā."

"Tu vari patiesi iemīlēt citus tikai tad, kad esi apguvis mākslu mīlēt pats sevi. Tikai tad tu spēsi rast atbalsi otrā, kad vispirms būsi atvēris savu sirdi. Kad esi dzīvīgs un nejūties nobīdīts malā, tev ir daudz lielākas iespējas sevi pilnveidot."

vai tad mēs to visu nezinām?
Labu nakti, labu rītu un labu dienu.


Lielo sapņotāju sapņi nekad nepiepildās, tie vienmēr tiek pārsniegti.
(Alfred Lord North Whitehead)

Ak, nemaz neesmu uzrakstījis, kā nosvinēju Ziemassvētkus. Īsti jau nesvinēju. Šo laiku aizvadīju/pavadīju mierīgi. Tātad mierā. Pārlieku lielā mierā.. Un te nu rodas berze. Protams protams... katrai lietai (un ne tikai lietai) savs laiks. Savs laiks darbam, savs laiks arī atpūtai, bet pēc padarīta darba. Es gan atpūšos... nepārtraukti, ja neskaita rakšanos pa sniegu un vēl dažas sīkas darbiņus. Bet sniega lāpstas cilāšana ir tāda lieliska padarīšana, gluži kā malkas skaldīšana, kas ir aktīvā atpūta. ņamma.
Tad nu tie svētki. Nemaz jau tie nebija ziemas svētki. Un nav nekā interesanta, ko rakstīt, vien priekš sevis varu uzskricelēt, ko tad esmu darījis šī gada svētkos. Citus gadu nemaz neatceros. Nu jā, atceros vēl pirmsskolas laiku, ko saņēmu dāvanās - balts plastmasas penālis, konfektes, arī no anīsa formulas formā, ko paslēpu sekcijā aiz grāmatām, kas vēlāk pazuda. Bet neatceros manu Ziemassvētku sajūtu, kas vien reti atgriezās. Tolaik vēl tam vecītim ticēju. Kad šim vairs neticēju, turpināju ticēt rūķīšiem. hehe rūķīši. Atceros, cik pārliecinoši mamma notēloja, ka redzējusi rūķīšus, un mēs, sīkie ķipari, skrējām un.. nu jā, brīnījāmies. Ē, tomēr ir ko no bērnības atcerēties. Un dažas atmiņas neizdzēšamas.
Jā, bet dabūju dāvanu.. nu viena no ... Robina S. Šarmas grāmata Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari

Esmu ticis līdz grāmatas vidum. Jau no paša sākuma šis tas mani kaitināja, atradu komentāru (atsauksmes), kas precīzi raksturoja arī manas izjūtas:
Autors paudis saturiski labas atziņas, taču kopējais rakstīšanas stils,kā tas izdarīts, mani kaitināja un tieši šī iemesla dēļ tā ir viena no retajām grāmatām, ko pat ar piespiešanos nevarēju pabeigt. Manuprāt, tā ir pārāk amerikāniska(lētu Holivudas filmu stilā), "Laimes pārdevēja seansu sērija" .

Un tad vēl viens komentārs, kas gan manas izjūtas un domas pilnībā neraksturoja
Stāsts nāk no prāta, ne sirds... Piedodiet, ka nepievienojos kopīgajai slavas dziesmai - šis darbs ir īsts didaktikas paraugs. Protams, tajā ir ļoti daudz vērtīgu atziņu, taču kā "barība" dvēselei tā neder (vismaz man).

prāts, ne sirds. ū. Nedaudz ilgāk lasot šo grāmatu, aptuveni 5. nodaļā sāku domāt, ka nu jau esmu pārāk liels īgņa. Mana skepse zuda. Tas, ka šo grāmatu nav jāuztver kā "barība" dvēselei, nodomāju jau diezgan ātri. Vai tad vajag? Šis darbs nepretendē uz augstas klases daiļliteratūras darba godu. Lasīju un bieži nodomāju - elementāri, taču pilnīgi saprotams, vai tad es nezināju, zināju, phe. Bet grāmatā viss sakārtots, gandrīz kā mācību grāmata, tikai iepīta stāstā. Stāsts gan patiešām kā viduvējas Holivudas filmas sižets (līdz šim), tas kaitina, jā. Pats vainīgs, ja kaitina! Tiec tam pāri, nepiekasies sīkumiem. Nē, nu var jau piekasīties, jo autors tomēr sapelnījis un turpina pelnīt ar šo un citām grāmatām.. turklāt uz mūsu, vidēji aritmētiskā amerikāņa (kā daudziem, arī intelektuāli daudz attīstītākai latvju tautai, labpatīk domāt) un tā līdzinieku, rēķina. :)
Grāmatas pirmspēdējā vākā (heh, ko tas nozīmē, neesmu vēl iegaumējis, laikam skaitās arī 3. vāks) rakstīts "Bijušais advokāts un divu akadēmisko grādu īpašnieks... Robins ir firmas Sharma Leadership International prezidents. Tā ir visā pasaulē atzīta konsultatīvā firma...". Ar šo pietiks. Tātad nevajag cerēt uz lieliski savērptiem teikumiem, apburošu valodu, intrigu, mistiku un šoku un vēl nez ko, kas, lasot grāmatu, paātrinātu sirdsdarbību, liktu sarkt, bālēt un svīst. Dvēseli jau var barot dažādi. Un šis ir viens no variantiem. Viens gabaliņš Lielajā Puzlē (lai nu kas tā arī būtu, šo domu saņēmu no vispasaules informatīvā tīkla, kas NAV Internets). (sāk apnikt tas italic)

Ko tad es gribēju pateikt. Tā ir mācību grāmata, kas apkopo dažādas atziņas, kā pilnveidot savu iekšējo es, iegūt nebeidzamu dzīvesprieku, laimi :)
Bet mācību grāmatas mēdz kaitināt. Un jēga no tām ir tikai tad, kad par sniegtajām zināšanām pārliecinies praksē. Ja to nedari, tad beidz gānīt :D

Tad nu citāti. Grāmatas sākumā kāds tēls par sevi šādi: "Es palīdzu tiem, kam mana palīdzība ir nepieciešama. Es neesmu priesteris.Esmu vienkāršs cilvēks, kurš atradis savu dvēseli."
un
"Ikvienai norisei ir savs cēlonis, un ikvienas nepatikšanas mums kaut ko iemāca. Esmu sapratis, ka neveiksme, lai tā būtu personiska, profesionāla vai garīga, ir nepieciešama cilvēka turpmākai izaugsmei. Tā dod iespēju sevi pilnveidot un sniedz daudzveidīgu garīgo gandarījumu. Nekad nenožēlo savu pagātni. Labāk uzņem to kā mācībstundu, jo īstenība tā tāda arī ir."

Nav nekā jauna, nekā tāda, ko mēs nezinātu. Tikai līdz galam nav tas viss pieņemts vai saprasts.
Katru dienu mēģināšu izvilkt dažus citātus.

:)
labu miegu