| |
| |
| |
| |
|
uzkāros
pa retam gadās uzkārties uz dziesmas. Reku Cuncti simus concanentes. Klausos un klausos daudz dažādas versijas, kas izaugušas līdz mūsdienām no viduslaikiem. Pagājušogad pie manis atceļoja Drolls izpildījumā. Vakar gribēju uzzināt, kas tad tulkojumā... eh, bet pēc 4 h jau jāmostas uz skolu |
|
| |
|
jolki palki
Vakar pastāstīja, ka kaut kādi jogi kaut kur esot teikuši, ka Golfa straume esot apstājusies. Tādēļ pie mums (laikam) Jāņos būs mīnus 60 grādi. April, april! Nē, būs mīnus 20. Bet kaut kādi zinātnieki kaut kur esot pļāpājuši, ka Golfa straume sasilstot. Savukārt viens krišnaīts taisa jolki palki Tā nu dabiski ieilgusī ziema aicina mūs atvērties mīlestībai. Prasības aug, nepietiek vien ar egoistisku vēlmi patērēt Dabas dāvanas - šoreiz pavasari. Un es ar mācos... šogad atzinos mīlestībā ēveles skaidām. Mežģīnītes, tik plānas un tūlīt pēc noēvelēšanas vien dažas sekundes atbild ar pievilkšanos manām rokām, līdz elektriskais lādiņš kaut kur pārvietojas... Nezinu gan kur. |
|
| |
|
tvīteris
Sen un reti iegrozos twitterī, bet tikko nejauši atradu cilvēku, kuru nostopēju pagājušovasar ceļā uz Saulgriežu svinēšanu Druvienas pusē |
|
| |
|
ja kas
vēl esmu dzīvs. Un Jūsu rakstīto tik pat kā nemaz nelasu. (minu ~ 0,0003%, bet to lielo vairumu aizņem  plaukstas un absenta). Vien šovakar par ķenguriem un palikšanu sevī...Jo ilgāk klusē, jo grūtāk kaut atsākt... Šodien beidzot nomainīju velo bremžu klučus, visu ziemu braukāju bez. Un atkal kā rakstu, tā - a kāda jēga? Tad sarakstu visādu muļķību, izdzēšu. Rakstu kaut ko citu un domas skrien un mainās un nekā vairs nesaprot. Tas vairs neesmu es, kas rakstīja to ieieiepriekšējo teikumu Jauku pavasari! |
|
| |
|
.
Gribēju uzrakstīt par smaržu (kādam smaku), kas man iepatikusies. Iepriekš tādu nepazinu. Bet nu laikam nav vērts` |
|
| |
| |
| |
|
saņemies
Nāc, Dieviņi , istabā, Lielu platu mētelīti, Lūdzu Tevi saņemies, Šauras manas duraviņas. Šis ir par apziņas paplašināšanu. Bet kas šogad beidzot jāpaveic? Jāapciemo Pedvāle un Likteņdārzs. Par brāļiem akmeņiem |
|
| |
|
lina kronis
zibeņo, ducina un līst, bet, ak vai, es piesēdos pie datora, lai beidzot uzrakstītu vismaz kaut ko no piedzīvojumiem... Pārdzīvojumiem. Jā, vakar gadījās viens pārdzīvojums. ai, garš būtu ievads, īsāk gan - tikuši esam pie dārziņiem Lucavsalā. Tur nu rokos, sēju, pļauju. Un vakar uzrokot dobi, uzdūros krupim. Tāds jaunēklis vēl. Jā, tiešā nozīmē uzdūros... tā ka vienu priekš(ķepu?) nošķēlu. Brr.. Iedomājies - mierīgi guli, kaut arī krietni aizkavējies ar ziemas miegu, un pēkšņi pamodies ar šoku... saules gaisma! Un tur, kur vajadzētu sākties plaukstai (pleznai/ķetnai/ķepai) ir asiņojošs stumbenis... Nevarēju saprast, ko darīt, noliku viņu tuvāk ūdenim, tikko bij pavēris actiņas. Pēc kāda laiciņa apskatījos, šis jau lēkāja, bet tuvāk nebāzos... Labu miegu |
|
| |
| |
|
atkal
pirms dažām dienām atkal saplēsu trauku, tējnīcā protams. Mazo šķīvīti. Tas tik nozīmē, ka nekas nav beidzies. Un šodien gandrīz saplēsu 2 pialas (viena dzīvoklī, otra darbā) Jo vairak notiek, jo mazāk gribas rakstīt. Bet par plīstošajiem traukiem vienmēr var saņemties |
|
| |
