Telpas · elpa

Agresija, skumjas, prieks... Enerģijas izpausmi nav iespējams noslēpt. Viss ir redzams. Melošana sev un citiem. Katrs redz to, ko grib un spēj redzēt. Tas nenozīmē, ka tas, ko redzam, ir izdomāts. Tas ir

Enerģiju apmaiņa -

Ak jā, vakar FLATā, Dakša koncertu gaidot, palasīju vienu no grāmatām, kas tur uz palodzes brīvi pieejamas. Pjērs Andresels (Karena Bliksena) - Atriebes ceļi. Ai, sākums, ieintriģēja, gribas to sadabūt un izlasīt. Romāna sākumā bārene (tēvu zaudē, ja pareiz' atceros 18 g.v.) jaunava pēc nemierīga, kļūstot par guvernanti (laikam tā pareizi) pie kāda vecāka turīga atraitņa, kam 3 bērni, no kuriem jaunākais (vienīgais dēls) ir akls.

Nu domāju, ka grāmata nav slikta, ja jau mūsu Kultūrkapitāls atbalsta. Reku bik par autori un romānu: Otrā pasaules kara laikā, kad Dāniju bija okupējusi Vācija, Karena Bliksena, izvēlējusies pseidonīmu — Pjērs Andresels, sāka rakstīt romānu "Atriebes ceļi", kas tika izdots 1944. gadā. 1946. gadā sekoja izdevums Lielbritānijā, 1947. gadā — ASV. Par spīti pseidonīmam daudziem bija zināms, ka autore ir Karena Bliksena. Kaut gan prese 1944. gadā mēģināja piespiest rakstnieci atzīt šo grāmatu par savējo, viņa to noliedza. Tikai intervijā Paris Review 1956. gadā viņa publiski atzina šo romānu par savu „ārlaulības bērnu“. Minot vienu no šā darba tapšanas iemesliem, rakstniece kādam no romāna varoņiem likusi sacīt: „Jums, nopietniem ļaudīm, nevajag tik stingri strostēt cilvēku par to, kā tas rod sev iepriecinājumu, kad ir ieslodzīts kā gūsteknis un nav pat brīv pateikt, ka esi cietumā!“ Šā darba pamatā ir patiesi notikumi, kas norisinājušies ap 1840. gadu, no gandrīz vai idilliskas angļu muižas dzīves attēlojuma tas pārvēršas spriedzes pilnā šausmu romānā.

Ir jau dažkārt noderīgi uzzināt galvenās vadlīnijas, par ko ir grāmata, filma, izrāde utt.. Tomēr bieži ir pārāk daudz. Filmu rullīši sniedz ieskatu, bet bieži par daudz atklāj, jau zinu, ko redzēšu, jau nedaudz iepazīstu noskaņu. Mana pati automātiski sāk darboties, un, kad nu skatos, kādu filmu, pārsteiguma brīžu vairs nav tik daudz, ja rullīti nebūt skatījies. Un tā arī par šo grāmatu. Izlasīju beigās visu aprakstu, ko te jau iekopēju, tikai beigas nogriezu. Man būtu pieticis ar (vēlreiz): Šā darba pamatā ir patiesi notikumi, kas norisinājušies ap 1840. gadu, no gandrīz vai idilliskas angļu muižas dzīves attēlojuma tas pārvēršas spriedzes pilnā šausmu romānā. Bet, tā kā īsais apraksts ar to nebeidzās, tad jau no paša sākuma jau gaidu un zinu, kad sāksies tie īstie šausmu notikumi. Lasu un zinu, ka vēl nekas īsti nav sācies, ka tā ir tikai iepazīšanās ar stāsta vienu no galvenajiem tēliem. Zinu, ka jaunava noraidīs vīrieša bildinājumu, kurš bija cerējis, ka atgūs dzīves prieku, ko bija zaudējis pēc sievas nāves. Un meitene vakarā, tūliņ pēc bildinājuma, izrāpjas pa logu un aizbēg. Un notikumi mani līdz galam neaizgrābj, jo zinu, ka tie nebūs galvenie, kas sagaidīs. Jā, nu tas ļauj man viņu iepazīt, iztēloties arī šo to, pārdomāt...

Un tad Daksis bija gatavs sākt uzstāšanos, liku grāmatu atpakaļ uz palodzes.
Pirmo dziesmu (ceru, ka nekļūdos - Apziņas mijkrēslī dziļā pamostas bezgalība... ) viņš veltīja cilvēkam, ko nepazina, mūziķim Mārtiņam Freimanim. Lai viņam viegls lidojums.


Aizmigu vēlu. pēc plkst.4. Iespējams, ka pat biju aizmidzis, bet uzradās nedaudz sareibuši cilvēki un tupināja ar pārējiem dzīvokļbiedriem priecāties. Aizmigt jau bija grūtāk, kāds pat viegliņām padauzīja manu džambu. Bet es ļaunā neņēmu, jo.. (heh) no rīta negribot ieriebšu. Modos, kad šie gulēja, taisījos uz mājām. Bet galvenais - viņu trokšņošana bija iegansts turpināt iesāktās domas, no kurām biju ar gandrīz ieslīdzis ciešā miegā. Nebija tās nekādas vieglās domas. Būtība jau daudzkārt izmalta caur smadzenēm un sirdij. Tikai atkal citādā noformējumā. Ko darīšu, kad visu būšu visu iespējamo izdomājis? Sākšu atkārtot?

Un esmu mājās, te ir cita pasaule. Sabrauks cilvēki, mammai vārdadienas atzīmēšana, kas bija 4dien un ko biju aizmirsis - māsa atgādināja.
Esmu prom

Tu patiešām nedrīksti atļauties greznību domāt negatīvas domas - pat ne vienu vienīgu.

tā raksta Robins Šarma.

Tie cilvēki, kuri katru dienu domā vienas un tās pašas domas, turklāt vairumā gadījumu negatīvas, ir aizrāvušies ar sliktiem garīgiem paradumiem. Tā vietā lai censtos savā dzīvē saskatīt tikai labo un visas domas virzītu tikai uz to, kā uzlabot savu dzīvi, viņi sevi padara par pagātnes gūstekņiem.

Apziņa, ka tu vari, ir svarīgāka par intelektuālās attīstības koeficientu.

un tiek pieminēts jau zināmais labāk trauku redzēt pa pusei pilnu nekā pustukšu.


Šoreiz šis viss nešķiet tik vērtīgs, jo trūkst priekšstāsta, sīkāka paskaidrojuma un piemēru, kas ir grāmatā. Konspekts.
Uzlabot dzīvi var dažādi. Jau pirms pāris mēnešiem sāku ļaut visam ap mani sagrūt, neko necenšoties pieturēt, glābt. Kā lēnā solī dodoties pretī galējam sabrukumam. Lai pēc tam atkal ieceltos. Tas brīnumainais putns, kas no pelniem atdzimst... Tas fēnikss ir cilvēks.
Vairākus gadus jau nodarbojos ar sevis pētīšanu, iepazīšanu. Un tai grāmatā arī to izlasu, ka sevi jāiepazīst. Vien nesen esmu sācis redzēt tās kļūdas, ko pieļāvu savu pētījumu sākumā. Zināšanām par sevi jābūt vienā līmenī ar zināšanām par pasauli. Par pasauli zināju ļoti maz, vēl aizvien zinu ļoti maz. Pārāk liela nesaderība šajos lielumos, tādēļ sajūta, ka esmu kaut kur ārpusē.
Varu gaidīt modinātāzvanu, kas grāmatas varonim (laikam tiešām varonis) bija sirdslēkme 53 gadu vecumā (šitais paķertu uz jūtām daudzus - kā nekā pat tādā vecumā vēl ir cerība), bet varu arī sākt tagad.
Man tas nevar izskatīties kā savākšanās, cenšoties glābt to, kas nokritis, sabrucis. Tas viss jāatstāj un vēl vairāk - jāatmet daudz nevajadzīgā. Pat jāatmet tas, kam ir vērtība - tā ir citiem, ne man. Viss, kas man ir, nav mans.
Nedrīksti domāt negatīvas domas.
Šīm domām nav krāsu.

Dzīvē nemēdz būt kļūdas, tajā ir tikai mācībstundas.

Vēl mazliet turpināšu gaidīt, vēl mazliet nepretošos un iegūšu spēku rīkoties tā, kā esot pareizi. Sabrukšana turpinās, paliks tikai tas, kas jāpaveic. Un pēc tā būs jauns sākums.