Telpas · elpa

Tā nemanāmi no labajiem sāniem esmu pārvēlies uz muguras.

Nesen iesāku lasīt Hemingveja romānu "Un Saule lec". Biezajā grāmatā vēl trīs citi viņa romāni. Nez kā būs ar to lasīšanu, ļoti maz esmu pieveicis, bet kļūst interesantāk.
Šodien izlasīju vienu īsu Džeka Londona stāstu. Un vēl pirms dažām dienām sāku lasīt grāmatu Latvijas zemes dziedinošais spēks. Šīs gan nav vienīgās grāmatas, ko pamazām lasu.
Un atkal šīs grāmatas liek dziļi ieskatīties sevī. Pēdējā laikā visas grāmatas, ko atveru ir par vienu un to pašu - par mani. Par to, cik nepilnīgs un nesakārtots esmu, par to, cik sakārtots varu būt un būšu. Notiek īpatnēja cīņa pret cīņu.

Veļos atpakaļ uz labajiem sāniem. Kopš bērnības atceros ieteikumu negulēt uz kreisajiem sāniem - sirdi nevajag nospiest.

Mūks, kurš pārdeva savu ferrari jau izlasīts, tomēr biju ieplānojis vēl daudz citātu šeit publicēt. Tātad ķeros pie atkārtošanas. Esmu 7. nodaļā Visneparastākais dārzs pasaulē.

"Lai mērķi sasniegtu, tev nevajadzētu tiekties uz rezultātu. Tā vietā vajadzētu izbaudīt pašpilnveides un personiskās izaugsmes procesu. Vai tā nav likteņa ironija - jo mazāk tu sevi noskaņo rezultātam, jo ātrāk tas īstenojas!"
"Kā tas var būt?!"
"Tas ir tāpat kā klasiskajā stāstā par jaunekli..."

ha, negribu pārrakstīt, sadabū grāmatu!

Atbilde ir pavisam vienkārša. Kad viena no acīm ir vērsta uz mērķi, paša darba paveikšanai tev atliek tikai vairs otra.

(gribas šo visu lasīt oriģinālvalodā...eh)

Pretojos vēlmei pārrakstīt ikkatru vērtīgu domu. Daudzas no tām ir klasiskas.. nu jā, diezgan pazīstamas (ceru, ka tā). Bet šo to jau atkārtot var.

Kas gan ir veiksme, mans draugs? Tā nav nekas vairāk kā gatavības un izdevības apvienojums.

Ak, šodien dzēru ķimeņu tēju ar medu. Par vāju uztaisīju. Arī mūsu dārzā augušu ābolu nebiju dabūjis kopš rudens.

Jau fakts vien, ka tevī rodas kāda vēlme vai sapnis, nozīmē to, ka tev jau ir atbilstošas iespējas to īstenot.


Smaidu ne tādēļ, ka esmu laimīgs. Smaidu tādēļ, ka vēlos tāds būt :)
(Henrijs Hetkinsons)

Tu patiešām nedrīksti atļauties greznību domāt negatīvas domas - pat ne vienu vienīgu.

tā raksta Robins Šarma.

Tie cilvēki, kuri katru dienu domā vienas un tās pašas domas, turklāt vairumā gadījumu negatīvas, ir aizrāvušies ar sliktiem garīgiem paradumiem. Tā vietā lai censtos savā dzīvē saskatīt tikai labo un visas domas virzītu tikai uz to, kā uzlabot savu dzīvi, viņi sevi padara par pagātnes gūstekņiem.

Apziņa, ka tu vari, ir svarīgāka par intelektuālās attīstības koeficientu.

un tiek pieminēts jau zināmais labāk trauku redzēt pa pusei pilnu nekā pustukšu.


Šoreiz šis viss nešķiet tik vērtīgs, jo trūkst priekšstāsta, sīkāka paskaidrojuma un piemēru, kas ir grāmatā. Konspekts.
Uzlabot dzīvi var dažādi. Jau pirms pāris mēnešiem sāku ļaut visam ap mani sagrūt, neko necenšoties pieturēt, glābt. Kā lēnā solī dodoties pretī galējam sabrukumam. Lai pēc tam atkal ieceltos. Tas brīnumainais putns, kas no pelniem atdzimst... Tas fēnikss ir cilvēks.
Vairākus gadus jau nodarbojos ar sevis pētīšanu, iepazīšanu. Un tai grāmatā arī to izlasu, ka sevi jāiepazīst. Vien nesen esmu sācis redzēt tās kļūdas, ko pieļāvu savu pētījumu sākumā. Zināšanām par sevi jābūt vienā līmenī ar zināšanām par pasauli. Par pasauli zināju ļoti maz, vēl aizvien zinu ļoti maz. Pārāk liela nesaderība šajos lielumos, tādēļ sajūta, ka esmu kaut kur ārpusē.
Varu gaidīt modinātāzvanu, kas grāmatas varonim (laikam tiešām varonis) bija sirdslēkme 53 gadu vecumā (šitais paķertu uz jūtām daudzus - kā nekā pat tādā vecumā vēl ir cerība), bet varu arī sākt tagad.
Man tas nevar izskatīties kā savākšanās, cenšoties glābt to, kas nokritis, sabrucis. Tas viss jāatstāj un vēl vairāk - jāatmet daudz nevajadzīgā. Pat jāatmet tas, kam ir vērtība - tā ir citiem, ne man. Viss, kas man ir, nav mans.
Nedrīksti domāt negatīvas domas.
Šīm domām nav krāsu.

Dzīvē nemēdz būt kļūdas, tajā ir tikai mācībstundas.

Vēl mazliet turpināšu gaidīt, vēl mazliet nepretošos un iegūšu spēku rīkoties tā, kā esot pareizi. Sabrukšana turpinās, paliks tikai tas, kas jāpaveic. Un pēc tā būs jauns sākums.