Telpas · elpa

Pagājušajā gadā man draugs ieteica pirms miega rakstīt ar kreiso roku, piemēram, pārrakstīt kādu dzejoli. Gandrīz uzreiz esot jūtamas izmaiņas pieres daļā... Un sapņi esot ļoti neparasti, citādi, ne kā ierasti neparastie ;D. Pirms dažām dienām to izmēģināju. Sapņoju daudz, pirms tam dažas dienas ne sapnīša. Tomēr nešķita, ka būtu kādi īpašāki tie sapņi. Viens no sapņiem, ko atceros...
Paņēmu džambu un apsēdos uz palodzes pie plaši atvērta loga mājās. Tas parasti ir vissaulainākais(gaišākais) logs mājās.. sākot ar dienas vidu, līdz tam saulaināki tie logi, kas pret jūru. Silta un saulaina vasaras diena. Ar džambošanu nekā īpaši nesanāca, bet tas nebija svarīgi... viegls dzīvesprieks. Un no meža puses nāca Imants Daksis, sākumā nemanīja pat manu neveiklo džambas dauzīšanu. Bet, kad pamanīja, tad nāca pie manis. Viņam bija gari mati, ne kā tagad, protams, gara bārda, un arī tāds gaišiem sapņiem pārņemts  Tā nu mēs kaut ko īsi apspriedām. Bet viņš diezgan strauji mainījās, dzīvesprieks zuda. Tas pats Daksis, tikai saguris.

.

Mājās nodzīvoju vairāk par nedēļu. Šodien atgriezos Rīgā. Vakar brālis bij atbraucis, svētdien lidos atpakaļ uz Angliju. Mamma šim uzdāvināja (Ziemassvētku dāvana) grāmatu par kreiļiem, jo viņš kreilis. Mamma ar. Kreiļi mākot rakstīt spoguļrakstā. Brālis nezina, vai prot. Mamma ar nezināja, ka prot pirms pamēģināja, bet tas bija sen sen.
Un es šodien pamēģināju rakstīt spoguļrakstā. Vispirms ar kreiso roku, pēc tam ar labo. Ciešami, saprast var. Aizmirsu paprasīt, lai parāda, kā mamma raksta.. Ja nesaspringstot un īpaši nekoncentrējoties tikai skaitās, ka prot, tad es neprotu. Man vislielākās problēmas ar burtu z. Ar daudziem burtiem nav problēmu, ja neskaita to, ka nav nekādi glītie. Uzrakstīju desmit vārdus un galva sāka sāpēt. Tā ir, ka tukšā dūšā raksta spoguļrakstā :D
Gāju atslābināt galvu. Uz veikalu. Vajadzēja kaut ko pusdienām un vispār turpmākām dienām.
Pirmās klases sākumā ciparu 5 rakstīju spoguļrakstā. Gan jau vēl citus ciparus nepareizi rakstīju, tikai ar 5 visilgāk cīnījos. Mamma arī kreile. Varbūt es ar' :D
Fizkultūras stunda Uz labo griezties! Marš! :D Bet es uz kreiso. Bet iemācījos... Pff, vienkārši kaut kāds attīstības traucējums.

Pirms trim gadiem, ja prasītu, kāda mūzika man sniedz (no manis izvelk) vislielāko spēku un enerģiju, atbildētu, ka dažas Machine Head dziesmas un Kiuas dziesma Across the Snows (nu patiesībā tikai, kad pagājusi lielākā daļa dziesmas) Tā uzgriezt uz skaļo, basi ar kaut cik vajadzīgi... Mati kārtīgi izplivināti, spranda izlocīta. Nu bij vēl dažas dziesmas no dažādām smagajām muzikālajām apvienībām.

Un tagad?
Skandinieki
Baļķi


labu nakti
:)

Nesen, rakņājoties savā istabā, uzdūros kladēm un burtnīcām, kur tika pierakstīti pirmie mēģinājumi rakstniecībā. :D Heh, tas bija pamatskolas laikā. Biju sajūsminājies par dažām grāmatām, ko biju izlasījis un pats vēlējos rakstīt. Biju iedomājis, ka spēšu uzrakstīt romānus.. Trīspadsmit gadu vecumā.. Idejas tolaik bija daudz, no kurām vien dažas spēju realizēt vairāk par x-padsmit lapas pusēm. Pārsvarā viss apstājās jau pirmajā lapas pusē. Šai tēmai jau tapa 2 ieraksti te, klabē, pavisam nesen.
Brīdinu! Turpinājumā iespējams jums būs ļoti nebaudāma lasāmviela. :D


    Laifins ir rūķis.
- Haha, ar to arī viss apstājās, bija jāattīsta citas idejas. Nezinu, vai biju arī izdomājis, ar ko šis stāsts turpināsies, ar ko beigsies, kādi būs citi personāži... Pat nosaukuma nav. Tas bija vienīgais ieraksts rūtiņu burtnīcā bez vākiem un ar trūkstošām lapām. Kurš gads, nezinu, pēc rokraksta spriežu, ka pamatskolas beigas, vai pat vidusskolas sākums.. ui.

Bet te kaut kas pavisam noteikti vidusskolas laikā. Šajā laikā dzejoļiem sāku pierakstīt rakstīšanas datumus.
                  Viņam galva ar smagu priekš sēdēšanas
                  Tādēļ skolā viņam ļauts veikt gulēšanu
                                                                                      19.05.2007
Ai šitas nav nekāds stāsta sākums, bet neveiksmīgs dzejolis. 12. klases beigas. Šeit ļoti uzskatāmi redzu, kāda ietekme klases atmosfērai uz manu apziņu... gan jau arī ka psihi. Gara acīm redzu vācu valodas klasi, kur salīduši pat divu klašu audzēkņi. Šajā klasē bija vislielākie dadaisma uzplaiksnījumi. Gluži kā vēsturē no fanošanas par dadaismu pārmetos uz sirreālismu. Tur arī atradu patiku pret simbolismu un, kā vēlāk sapratu, tie bija jēgas meklējumu aizsākumi.

Bet šis gan pamatskolā... 2003. vai pat 2004. gads. (spriežu pēc Gredzenu pavēlnieka grāmatu izdošanas gadiem)
(vēe!)
    Ensometa ir vientuļa un mierīga pilsētiņa Vercijas dienvidos, Artu kalnu pakājē. Tā atrodas Metas ielejas pašā vidū, izvietota Ensas upes abos krastos. Ensa nes straujus un dzidrus kalnu ūdeņus, kuri teikās minēti dziedinošām īpašībām. Taču šajos laikos cilvēki tādām lietām netic, tāpat kā netic raganām un milžiem, kas reiz dzīvojuši kalnos. Tomēr kalnos ensometi* nedodas, jo baidās no vilkiem. Ensometi medī tikai putnus un meža cūkas, kas dzīvo uz Z no Metas ielejas.

* Metas ielejas iedzīvotāji


Sāku jukt... šķiet, ka daži stāsti iesākti pat 10. klasē. Salīdzināšanai un precizēšanai laikam būs jāatrod kāda pierakstu klade Tā nu man vēl mazāka patika tos pārlasīt, jo nebiju nemaz tik sīks. Nekādas izaugsmes radošumā, valodas lietojumā varbūt mazliet.
Tagad gan jebkam, ko uzrakstu, blakus piefiksēts tapšanas laiks.

Par Pītenfurnu sauca zemes gabalu, ko iekļāva Āzenupe, Troļļu kalnu un mežs, ko kopš seniem laikiem dēvēja par Njūneilu. Aptuvenu desmit kvadrātkilometrus lielā Pītenfurna pieder noslēpumainam vientuļniekam Jargonam. Aptuveni pusi no Pītenfurnas aizņēma vīnogulāji. Pārējo pusi vēl uz pusēm dalīja ābeles un plūmjkoki.

Šim pēdējām papildus biju uzzīmējis karti. Bez tekstā minētajiem ģeogrāfiskajiem nosaukumiem kartē iezīmēta pilsēta Vienvalde, Jargona Mītne, Āzenes pilsdrupas, Innas pils, Sakrinas prinča pils, Gulbjezers, dažas apdzīvotas vietas pie upju ietekām tajā, kā arī apdzīvota sala.

Šai reizei pietiks :D

Turpināju šodien darboties ap ozola zaru. Tas tomēr par daudz izkaltis, saplaisājis un kokgraužu saurbināts, lai izgrebtu karoti. Nu, cerība maza uz pavisam mazu karotīti. Bet visādus sīkumus gan tur sagatavošu.
Tā nu likvidēju tārpiņu izgrauztās ejas. Piežmiedzu arī 5 tārpus. Pamanīju nelielus asins punktiņus uz koka, pavisam nedaudz uzplēsu uz neliela zariņa. Kājas jau bij nosalušas, novilcis biju arī cimdus. Darbnīcā auksti, vēl aizvien to saucam par garāžu, lai gan dažus gadus mašīna netiek tur novietota.. Nu, jā, daudz domāju un aizdomājos pārāk tālu. Kā būtu, ja es nomainītu savu vārdu - kad to iedomājos, iebraucu ar kaltu rokā. 2 cm griezums. Labi, sapratu. :D Vajadzēja beigt, kad kājas sāka salt. Ā, un domāju par vārda maiņu kādā spēlē, ko neesmu spelējis... Tāda psiholoģiska spēlīte ar cilvēkiem. Es izliekos, kāds cits izliekas un tā mānām viens otru un sevi.
Reku pagājušogad tēloju balto burvi. Šis jau mājupceļā no filmēšanas laukuma hah. Bet rokā zizlis, ko sen uztaisīju... Pusgatavs jau bij no kadiķu žoga, tik noslīpēju un nolakoju.

Janvāris 2011. 21:09 Aizvien vairāk nepieņemamas man kļūst jebkādas idejas par to, ka cilvēka spēju robežas ir norma.

Lomas, kas nolemtas. Tās izdomājuši salauzti cilvēki, vāji cilvēki. Varbūt.
Bet varbūt vienkārši nepieauguši. Neattīstījušies.
Varbūtība it visur.
Viss, kas bijis, nav noticis ārpus likumsakarīgām.
Visam ir iemesli. Visa iemesls
Mēs esam savu uzskatu vergi. Tādēļ atsakies no tiem.
Atsakies no vērtībām. Tava atteikšanās ir pazemināta vērtība, tomēr vērtība.
Domāt, ka vērtības jāatmet, ir malds.
Domas ir maldi.
Tu esi haosā. Haosā, viņš saka. Kaut kāds Viņš.
Vai Viņi. Tev tas ir svarīgi, kas tieši saka?
Svarīgi tev noenkuroties. Tu ej tālu, ļoti, ļoti tālu.
Tālāk par visiem citiem. Un apstājies.
Pietiekami tālu taču gāji.
Tur priekšā vēl plašāki jaunumi.
Tur tālāk lielākas bailes.
Tur tiešām ir siena, tev tā saka. Kāds saka. Un tu tici, beidzot tici
Kam tad tu īsti tici?
Kas zina, tas klusē. Tu neklusē. Tu nāc atpakaļ un stāsti par sienām.
Tu esi sasodīta siena, jo baidījies.
Pagātnes vergi ir tie, kas cenšas pagātni aizmirst.
Arī tie, kas tiecas pēc tās.
Un tu paliec, atpakaļ nenāc, jo šaubies.
Esi vājš, tur priekšā ir tumsas siena.
Bet tā ir tikai tumsa. Tumsa nav siena.
Tu noenkurojies, turies, kur esi.
Un sauc palīgā. Neviens nedzird.
Tu neprasi, lai palīdz tev.
Lai palīdz pasaulei. Arī mums, bet ne sev.
Un tomēr tur paliec un tālāk nedodies.

Prāta atelpa. Saule lec. Saule riet. Esmu atpakaļ

Jebkāds netīkams satraukums ir mana paša nespēja sevi kontrolēt. Bet par to nesatraucos. Ir ļoti labi :)

Tā nemanāmi no labajiem sāniem esmu pārvēlies uz muguras.

Nesen iesāku lasīt Hemingveja romānu "Un Saule lec". Biezajā grāmatā vēl trīs citi viņa romāni. Nez kā būs ar to lasīšanu, ļoti maz esmu pieveicis, bet kļūst interesantāk.
Šodien izlasīju vienu īsu Džeka Londona stāstu. Un vēl pirms dažām dienām sāku lasīt grāmatu Latvijas zemes dziedinošais spēks. Šīs gan nav vienīgās grāmatas, ko pamazām lasu.
Un atkal šīs grāmatas liek dziļi ieskatīties sevī. Pēdējā laikā visas grāmatas, ko atveru ir par vienu un to pašu - par mani. Par to, cik nepilnīgs un nesakārtots esmu, par to, cik sakārtots varu būt un būšu. Notiek īpatnēja cīņa pret cīņu.

Veļos atpakaļ uz labajiem sāniem. Kopš bērnības atceros ieteikumu negulēt uz kreisajiem sāniem - sirdi nevajag nospiest.

Mūks, kurš pārdeva savu ferrari jau izlasīts, tomēr biju ieplānojis vēl daudz citātu šeit publicēt. Tātad ķeros pie atkārtošanas. Esmu 7. nodaļā Visneparastākais dārzs pasaulē.

"Lai mērķi sasniegtu, tev nevajadzētu tiekties uz rezultātu. Tā vietā vajadzētu izbaudīt pašpilnveides un personiskās izaugsmes procesu. Vai tā nav likteņa ironija - jo mazāk tu sevi noskaņo rezultātam, jo ātrāk tas īstenojas!"
"Kā tas var būt?!"
"Tas ir tāpat kā klasiskajā stāstā par jaunekli..."

ha, negribu pārrakstīt, sadabū grāmatu!

Atbilde ir pavisam vienkārša. Kad viena no acīm ir vērsta uz mērķi, paša darba paveikšanai tev atliek tikai vairs otra.

(gribas šo visu lasīt oriģinālvalodā...eh)

Pretojos vēlmei pārrakstīt ikkatru vērtīgu domu. Daudzas no tām ir klasiskas.. nu jā, diezgan pazīstamas (ceru, ka tā). Bet šo to jau atkārtot var.

Kas gan ir veiksme, mans draugs? Tā nav nekas vairāk kā gatavības un izdevības apvienojums.

Ak, šodien dzēru ķimeņu tēju ar medu. Par vāju uztaisīju. Arī mūsu dārzā augušu ābolu nebiju dabūjis kopš rudens.

Jau fakts vien, ka tevī rodas kāda vēlme vai sapnis, nozīmē to, ka tev jau ir atbilstošas iespējas to īstenot.


Smaidu ne tādēļ, ka esmu laimīgs. Smaidu tādēļ, ka vēlos tāds būt :)
(Henrijs Hetkinsons)

bremzes un gāzes pedālis
stūrēšana un iešana kur vējš pūš
ātrumu pārslēgšana
zīmju ignorēšana
viss tiek pārprasts
sajaukts vietām
citiem vārdiem saukts
ar bremzēm mēģinot triekties pilnā ātrumā
ielikt visu jaudu
neredzēt zīmes un pagriezienu veikt sienā
grāvī
aizā


Nevaru izmērīt, cik slikti bija tas, ka apspiedu savus sapņus.
Sapņo


Labrīt :)

augsta radošā atmosfēra, bet, ilgstoši pielietojot, zūd efektivitāte, veidojas haoss un visatļautība.

pirms miega un pamostoties teiksim paldies par to, kas mums ir

Zaļajai tējai pieliku divas krustnagliņas, iztiku bez cukura un medus (medus man vairs nav, no mājām nevedu, nebiju pelnījis). Ja pieliktu 15 krustnagliņas, tad ļoti ticams, ka garša būtu tuva leišu šokolādes konfektēm (ar griķu garšu). Tas bija produkts Ziemassvētku laikam. Neizdevās.

Aplēju savus vienīgos divus istabas augus. Iedomājos, ka varētu tur sliekas iemitināt. Divas sliekas.

"Vai gribi zināt, kāds paradokss valda dzīvē?" Džuljēns apvaicājās.
"Nu kāds?"
"Kad lielākā daļa cilvēku beidzot aptver, ko īsti vēlas un ko vajadzētu darīt, lai to sasniegtu, parasti jau ir par vēlu"

Iepriekšējie citāti bija ņemti hronoliģiski, pēdējie bija no 7. nodaļas. Bet šo tikko izlasīju, ar to sākas 11.nodaļa Lieta, kas dzīvē vērtējama visaugstāk. Starp šīm daļām ir puse grāmatas. To es neizlaidīšu, vien šovakar neliels izņēmums.
Kas ir tā vērtīgākā lieta, vēl nezinu. Vēlāk lasīšu.

Šodien atkal atgriezās doma par magnētismu.
Šodien arī sāku lasīt Daodedzin (Dao De Džin?) Heh, paralēli divus dažādus tulkojumus. Nuuu, esmu drošs, ka tur kaut kas zudis tulkojumā, varbūt pats galvenais. :) Atradu arī anglisku tulkojumu. Galveno domu no tā visa jau saprot, bet noteikti ir kāds sīkums, kas dziļi aizķertu.
Viens un tas pats fragments divos dažādos tulkojumos.

81. (pēdējais paragrāfs)
True words are not beautiful.
Beautiful words are not truthful.
The good do not argue.
Those who argue are not good.
Those who know are not scholarly.
The scholarly do not know.

The wise do not hoard.
The more they give to others, the more they have.
The Way of heaven benefits and does not harm.
The Way of the wise accomplishes without striving.

LXXXI
Dzirdēt patiesus vārdus nav patīkami.
Vārdos, kas tīkami, patiesības nav.
Krietnais nemēdz sacīt skaistas runas.
Gudrais ar zināšanām nelepojas.
Kas ar zinībām plātās, tam gudrības nav.
Apskaidrotais nekrāj īpašumu.
Viņš tiecas iespējami vairāk iedot citiem.
Bet, jo viņš vairāk atdod,
Jo vairāk viņam atkal ir ko dot.
Debesu Dao visiem nes svētību, nedarot pāri nevienam.
Cildenā valdnieka Dao veic nesacenšoties.

Tulkojums, kas bija ļoti tuvs tekstam angļu valodā, atrodas šeit, bet tur norādīts, ka pārpublicēt un kopēt aizliegts, tādēļ šeit ievietošu tikai vienu rindiņu"Gudrais necenšas sakrāt mantu."

:)


Vai var būt pārāk liela vēlēšanās būt draudzīgam? Draudzēties ar visiem, kas grib draudzēties... Oi, tik bērnišķīgs atkal sajutos šo jautādams.
Kad beidzot nokļūsti tādā stāvoklī, kad nevēlies ne norobežoties no visiem, ne meklēt kādu, kas varētu būt draugs, tad pēkšņi kļūsti kā magnēts.
Sakrīt ap tevi.
Bet tas ir tikai mirklis. Apziņa sabiedē un atkal notiek izvēle par labu no minētajiem variantiem.
Tiek spiestas bremzes.
Izvilkta uzticamā bet smagnējā maska

:D nu tiešām ne tikai vakardiena, bet arī šī nakts ir lipīga. Bet es mācos

Laiks

Ralfa Berzinska mājlapā uzgāju fragmentu no Džona Faulza romāna "Mags". Bērnībā gan to lasīju zem nosaukuma "Burvis". Nav nekāda piedzīvojumu, pasaku literatūra priekš bērniem un jauniešiem, tolaik (12-15g.v) tādu vairāk lasīju. Pretī pasakām bija skolas obligātā literatūra, kā arī Remarks, Markess, arī šis "Burvis" un autori, kurus neatceros... Bija arī A. Grīna mazāk zināmi darbi, Ivana Jefremova "Atēnu Taīda", kas piesaistīja pateicoties vākam. heh. Bija jau vēl šis tas. Gan jau kaut kad no kādas kurpju kastes izvilkšu klades ar ārpusklases lasīto literatūru, tad varēšu apjomīgāk dalīties pārdomās.

Tātad fragments no "Maga" Princis un burvis. Neatceros, ka tādu būtu lasījis grāmatā. R. Berzinska tulkojums.

eh, cik forši būtu, ja tev 2. klasē tā mācītu
Don’t do any reading. Figure out why you wake up in the morning, what you’re passionate about, and then read the literature. But don’t figure out what’s interesting based on what other people say.

avots:
8-Year-Olds Publish Scientific Bee Study