Telpas · elpa

Janvāris 2011. 21:09 Aizvien vairāk nepieņemamas man kļūst jebkādas idejas par to, ka cilvēka spēju robežas ir norma.

Lomas, kas nolemtas. Tās izdomājuši salauzti cilvēki, vāji cilvēki. Varbūt.
Bet varbūt vienkārši nepieauguši. Neattīstījušies.
Varbūtība it visur.
Viss, kas bijis, nav noticis ārpus likumsakarīgām.
Visam ir iemesli. Visa iemesls
Mēs esam savu uzskatu vergi. Tādēļ atsakies no tiem.
Atsakies no vērtībām. Tava atteikšanās ir pazemināta vērtība, tomēr vērtība.
Domāt, ka vērtības jāatmet, ir malds.
Domas ir maldi.
Tu esi haosā. Haosā, viņš saka. Kaut kāds Viņš.
Vai Viņi. Tev tas ir svarīgi, kas tieši saka?
Svarīgi tev noenkuroties. Tu ej tālu, ļoti, ļoti tālu.
Tālāk par visiem citiem. Un apstājies.
Pietiekami tālu taču gāji.
Tur priekšā vēl plašāki jaunumi.
Tur tālāk lielākas bailes.
Tur tiešām ir siena, tev tā saka. Kāds saka. Un tu tici, beidzot tici
Kam tad tu īsti tici?
Kas zina, tas klusē. Tu neklusē. Tu nāc atpakaļ un stāsti par sienām.
Tu esi sasodīta siena, jo baidījies.
Pagātnes vergi ir tie, kas cenšas pagātni aizmirst.
Arī tie, kas tiecas pēc tās.
Un tu paliec, atpakaļ nenāc, jo šaubies.
Esi vājš, tur priekšā ir tumsas siena.
Bet tā ir tikai tumsa. Tumsa nav siena.
Tu noenkurojies, turies, kur esi.
Un sauc palīgā. Neviens nedzird.
Tu neprasi, lai palīdz tev.
Lai palīdz pasaulei. Arī mums, bet ne sev.
Un tomēr tur paliec un tālāk nedodies.

Prāta atelpa. Saule lec. Saule riet. Esmu atpakaļ

Jebkāds netīkams satraukums ir mana paša nespēja sevi kontrolēt. Bet par to nesatraucos. Ir ļoti labi :)