Telpas · elpa

Man izdodas likt cilvēkiem domāt, ka esmu aizmirsis viņus. (bet varbūt pārspīlēju) Dažreiz arī tā gadās. Bet pārsvarā vienkārši klusēju (un arī "klusēju").

Būtu veselīgi, ja man parādītu.. ja biežāk redzētu, ko nelabu esmu izdarījis, vai nelabi sanācis nekā nedarot.

reku saulainākais logs Kaltenes mājās, ko redzēju sapnī



kamēr ar to bildi krāmējos, pazaudēju dažas dzejiskas rindiņas.. nu nekas, tās nebija tik gaišas kā logs

Varbūt tā bija ļaunprātība vai cilvēciska muļķība (kļūda) sadalot "patiesību" divās puspatiesībās.
kas gan ir patiesība...
Varbūt Pirmatnējais sākums ir Beigas.
Cilvēka prāts darbojas pretējā virzienā, nekas nav ticis sadalīts, tikai nesavienots un neiztīrīts.
Nesalikta puzle. Kurš ir pareizākais puzles gabaliņš - Tavs vai mans?

Ak jā, vakar FLATā, Dakša koncertu gaidot, palasīju vienu no grāmatām, kas tur uz palodzes brīvi pieejamas. Pjērs Andresels (Karena Bliksena) - Atriebes ceļi. Ai, sākums, ieintriģēja, gribas to sadabūt un izlasīt. Romāna sākumā bārene (tēvu zaudē, ja pareiz' atceros 18 g.v.) jaunava pēc nemierīga, kļūstot par guvernanti (laikam tā pareizi) pie kāda vecāka turīga atraitņa, kam 3 bērni, no kuriem jaunākais (vienīgais dēls) ir akls.

Nu domāju, ka grāmata nav slikta, ja jau mūsu Kultūrkapitāls atbalsta. Reku bik par autori un romānu: Otrā pasaules kara laikā, kad Dāniju bija okupējusi Vācija, Karena Bliksena, izvēlējusies pseidonīmu — Pjērs Andresels, sāka rakstīt romānu "Atriebes ceļi", kas tika izdots 1944. gadā. 1946. gadā sekoja izdevums Lielbritānijā, 1947. gadā — ASV. Par spīti pseidonīmam daudziem bija zināms, ka autore ir Karena Bliksena. Kaut gan prese 1944. gadā mēģināja piespiest rakstnieci atzīt šo grāmatu par savējo, viņa to noliedza. Tikai intervijā Paris Review 1956. gadā viņa publiski atzina šo romānu par savu „ārlaulības bērnu“. Minot vienu no šā darba tapšanas iemesliem, rakstniece kādam no romāna varoņiem likusi sacīt: „Jums, nopietniem ļaudīm, nevajag tik stingri strostēt cilvēku par to, kā tas rod sev iepriecinājumu, kad ir ieslodzīts kā gūsteknis un nav pat brīv pateikt, ka esi cietumā!“ Šā darba pamatā ir patiesi notikumi, kas norisinājušies ap 1840. gadu, no gandrīz vai idilliskas angļu muižas dzīves attēlojuma tas pārvēršas spriedzes pilnā šausmu romānā.

Ir jau dažkārt noderīgi uzzināt galvenās vadlīnijas, par ko ir grāmata, filma, izrāde utt.. Tomēr bieži ir pārāk daudz. Filmu rullīši sniedz ieskatu, bet bieži par daudz atklāj, jau zinu, ko redzēšu, jau nedaudz iepazīstu noskaņu. Mana pati automātiski sāk darboties, un, kad nu skatos, kādu filmu, pārsteiguma brīžu vairs nav tik daudz, ja rullīti nebūt skatījies. Un tā arī par šo grāmatu. Izlasīju beigās visu aprakstu, ko te jau iekopēju, tikai beigas nogriezu. Man būtu pieticis ar (vēlreiz): Šā darba pamatā ir patiesi notikumi, kas norisinājušies ap 1840. gadu, no gandrīz vai idilliskas angļu muižas dzīves attēlojuma tas pārvēršas spriedzes pilnā šausmu romānā. Bet, tā kā īsais apraksts ar to nebeidzās, tad jau no paša sākuma jau gaidu un zinu, kad sāksies tie īstie šausmu notikumi. Lasu un zinu, ka vēl nekas īsti nav sācies, ka tā ir tikai iepazīšanās ar stāsta vienu no galvenajiem tēliem. Zinu, ka jaunava noraidīs vīrieša bildinājumu, kurš bija cerējis, ka atgūs dzīves prieku, ko bija zaudējis pēc sievas nāves. Un meitene vakarā, tūliņ pēc bildinājuma, izrāpjas pa logu un aizbēg. Un notikumi mani līdz galam neaizgrābj, jo zinu, ka tie nebūs galvenie, kas sagaidīs. Jā, nu tas ļauj man viņu iepazīt, iztēloties arī šo to, pārdomāt...

Un tad Daksis bija gatavs sākt uzstāšanos, liku grāmatu atpakaļ uz palodzes.
Pirmo dziesmu (ceru, ka nekļūdos - Apziņas mijkrēslī dziļā pamostas bezgalība... ) viņš veltīja cilvēkam, ko nepazina, mūziķim Mārtiņam Freimanim. Lai viņam viegls lidojums.


Aizmigu vēlu. pēc plkst.4. Iespējams, ka pat biju aizmidzis, bet uzradās nedaudz sareibuši cilvēki un tupināja ar pārējiem dzīvokļbiedriem priecāties. Aizmigt jau bija grūtāk, kāds pat viegliņām padauzīja manu džambu. Bet es ļaunā neņēmu, jo.. (heh) no rīta negribot ieriebšu. Modos, kad šie gulēja, taisījos uz mājām. Bet galvenais - viņu trokšņošana bija iegansts turpināt iesāktās domas, no kurām biju ar gandrīz ieslīdzis ciešā miegā. Nebija tās nekādas vieglās domas. Būtība jau daudzkārt izmalta caur smadzenēm un sirdij. Tikai atkal citādā noformējumā. Ko darīšu, kad visu būšu visu iespējamo izdomājis? Sākšu atkārtot?

Un esmu mājās, te ir cita pasaule. Sabrauks cilvēki, mammai vārdadienas atzīmēšana, kas bija 4dien un ko biju aizmirsis - māsa atgādināja.
Esmu prom

Tad nu biju tajā Imanta Dakša koncertā. "Reklāmās" bija izziņots Uzstājas un seksuāli izpaužas. Tā nu nedaudz bažījos, vai jaunumi nebūs kā pēdējā laikā ar viņu. Bet bija ļoti labi un kā parasti manas skeptiskākās domas nepiepildās.
Uzstāšanās tika noslēgta ar Elpo, bērns. Bet pirms tam tika atskaņoti trīs jaunumi. Pirmais no tiem bija viskliedzošākais vakara programmā (nu vispār arī tāds īsti vienīgais), kas esot sacerēts 4dienas vakarā. Piedziedājumā aptuveni šādi Dod sevi, atdod sevi pasaulei. Pēc tās sekoja divas jaunas dziesmiņas uz divstīgu balalaiku (trešās stīgas nebij'). Žēl, ka tieši aizvakardien jūtubē noskatījos/klausījos un nebij man pārsteigums - Mazais delfīnēns (ļoti spēcīgs akcents delfīnu valodā).

Un par to erotiku koncertā. Visas citas dziesmas jau dzirdētas, albumos atrodamas.
Nu nedaudz raksturošu to koncertvakaru Imanta vārdiem (aptuveni, jo pārāk daudz gribēju iegaumēt, nekā nesanāca)-  vēl viena dziesma par seksu... kā to dara bites.
Tad nu te Esība smaržo

Ej  izdēt vistu, patmīlība!


.


Bez Tevis ir labi, ar Tevi - vēl labāk

Nu vispār jau reti gadās, ka trīs dienas (pirmā un trešā diena pa pusei) pēc kārtas aktīvi daru to, ko man negribas. Tādēļ laikam arī vakardienas otrā puse un šīs dienas sākums tika veltīts nedomāšanai un fanošanai
Turpinu daudz patērēt enerģiju neko īpaši nedarot, ja neskaita ierastās organisma darbības, paaugstinātu smadzeņu darbināšanu (šodien ne), ķermeņa temperatūras saglabāšanu. Šodien arī nedaudz pastaigājos, kārtojot kādu sen neizdarītu vajadzību. Nu tā ir pusdarīta. Rezultātā paredzu, ka šīs nedēļas laikā ir samazinājusies jau tā necilā ķermeņa masa. Un sals man vēl vairāk.
Tagad gan man atkal pielipis kāds ritms, kas darbina kājas un rokas, nedaudz siltāk... bet arī tas patērē enerģiju.
Cik neizprotami. Un tomēr es neesmu vienīgais, kam patīk ziema, bet ļoti ātri salst :D

Veikalam, kura dēļ metu ļoti lielu loku aukstumā, tieši šodien bija inventarizācija. Nu, tā ir, ka gaida līdz pēdējam brīdim - vakar izdomāju, ka esmu pārāk noguris, lai tik tālu ietu.
Stāvēju rindā pie kases. Veikalā iegriezos maizes un chupa-chups dēļ. Tad nu stāvu un domāju - a varbūt tomēr chewits? Nē, tomēr labāk to, kas uz puļķīša. Un es sniedzos pēc tā, reizē ar mani (varbūt pat mirkli iepriekš) pēc kaut kā sniedzas arī vīrietis, kas stāv rindā pēc manis. Peņēmu čupačupsu un skatos, kas ta šim - čevits. Mjā maltā gaļa, vēl kāds gaļas produkts un čevits saldākai dzīvei.

Ilgas mošanās un neoperatīvu darbību dēļ šodien nepaspēju uz mājām. Pēdējais buss 17:15... hmm, tomēr būtu paspējis, ja ātri savāktu mantas un pa ceļam paķertu ko ēdamu, jo biju izsalcis ļoti. Paliku taisīt pirmās (agrās) vakariņas, dzīvokļbiedre tās raksturoja kā vasarīgas... Hm, tā gan - siltāk jau palika :)
Nu nekas, tā vietā šovakar vēl nespēšu saņemties parādu kārtošanai koledžā un 20:00 būšu FLAT, kur uztāsies Daksis. Redzēs, kā šoreiz būs, ja man atkal kaut kas nepatiks, sūtīšu viņam savu enerģiju ;D Nu pareiz, pārsvarā jau visi tikai grib ņemt, bet ne dot (ceru, ka kļūdos). Aplausi taču tāds piliens okeāna vien ir. Būs gan grūti, nejūtos vēl īsti atjaunojies.
Bet rīt agri uz mājām, jo jāpaspēj uz muzeju pirms nav durvis ciet. Un jutīšos vēl nelāgāk, ka neaizbraucu šodien, jo rīt nu jau bijušajiem kolēģiem izlaidums. Vispār biju plānojis mājās braukt pirms trim dienām... Eh
Vēl aizvien neesmu iemācījies lūgt palīdzību.
Rīt sāksies otrs maratons. Līdz pirmdienas vakaram piebeigšu vismaz 2 no atlikušajiem 3 parādiem. Jā, piebeigšu.

Esmu it kā klasē. Tāfeles nav, nedaudzie galdi vienā platā rindā, pretī pie sienas izlikti zīmējumi dažādos formātos, dažs ļoti liels. Esam tur daži cilvēki. Skolotāja (kura 2.klasē bija manas klases audzinātāja) liek mums vērtēt zīmējumus, bet svarīgākais - izvēlēties tie, kuri neiederas, ko nav zīmējuši īstie. Es skatos un pētu, man jāizvēlas vissliktākais. Tad skolotāja man rāda vienu, kas pašā malā kreisajā pusē. Tā kā uz balta auduma, ne papīra zīmēts, ar melnu zīmēts, tikai kontūras. To pazīstu, mans, tam te nevajadzēja būt... Bet neatceros, vai teicu skolotājai. No viņas sajūtu tādu kā viltību. Turpinu skatīties citus zīmējumus, dažus novērtēju kā nederīgus. Un šaubos, līdz beidzot nonāku atpakaļ pie sava zīmējuma. It kā nedaudz kauns, un saku, ka tas arī neder.

Cits sapnis. Atrodos iepriekšējā darba vietā, vēl neesmu to pametis. Ir kaut kas, ko nezinu. Redaktore saka, ka pie kāda no fotogrāfiem ir vēstule, kurā rakstīts par mani. Viņš atver savu epastu, tur vēstule, ko kāda žurnāliste pārsūtījusi mūsu direktoram. Visa situācija un sajūta dīvaina, neizprotama. Sāku lasīt, neredzu, ko lasu, nesaprotu..
Jocīgi tomēr nesaprast, ko pats sapņo.

Sapņi ir apziņas un zemapziņas sadursme.

Sapni caurstrāvoja neliels smagums, neizlēmība, apjukums. Apziņa, ka nākošajā rītā jādodas mājās, iegriešanās milzīgā pārtikas veikalā, nezinu, ko meklēju, vai man vispār kaut ko vajag. Apstājos pie gariem saldumu plauktiem, tad steidzos atrast dzeramo ūdeni, ko meklē mani sapņu draugi. Ļoti veikli atrodu un mēs steidzamies prom.
Esmu skolā, satieku dažus pazīstamus cilvēkus. Un drīz sākas nedaudz erotiskais sapņu noslēgums. (par šo klusēšu)
Modinātājzvans pamodina. Pirmā doma - sapņos redzu lieko, no kā pamazām atbrīvoju. Attīru apziņu un zemapziņu.

Bet varbūt domāju to, ko gribu domāt. Gribu gan ietekmē ieradums, arī negatīvais. Bieži darām to, kas nav vajadzīgs.
Ko es te mēģinu apmuļķot... Jūs, sevi vai savu muļķību?

Kam vāji nervi, neiesaku skatīties... Pat ja veseli nervi, neiesaku. Vnk, es te parādu, ko skatos Nu jūs jau zināt, ka nav pie Gangas nekas īpaši tīrs, bet šis ir parādīts bez pieticības.
Tā, ka vēlāk nemaz neiedomājieties "Fui, Dāvi!!!", ka šito rādu.
Fui

Bet tur esot arī svētā puse ;)

Lūk ko

Mohammad Reza Mortazavi

Nesteidzīgi ēdot rīsus, tie kļuva vēsi un nebaudāmi. Cenšos iztikt bez sāls, nedaudz tomēr pieliku. Vēl daudz jāmācās izmantojot garšvielas.

Kad dienas laikā nekā vērtīga nav izdarīts, tad allaž kāds uzrodas un no manis tomēr izvelk kaut ko vērtīgu.
Būšu vismaz tik gudrs, lai nepārbaudītu, cik ilgi šāda veiksme pie manis nāks.

ak, Veiksme! Tevis nemaz nav

Lai veicas - šo cenšos vairs nevienam neteikt.
Lai veicas... Tā jau tomēr nav tikai pieklājība, pieradums. Kaut nedaudz jau tomēr piedomājam, doma ir svarīga. Visa sākumā esot doma.
Tomēr labāk tā vēlēt veiksmi, nekā vienkārši atā vai nelatvisko čau (hehe ciao ciao mi amigo).
Nevēli man veiksmi, paturi to sev, tā tev vairāk vajadzīga :)
Liekas neveiklāk, tomēr tīkamāk - esi veiksmīgs! Esi veiksmīgs, radi veiksmi un nekad neapstājies! Nebūs tad nekādas neveiksmes, tiksi prom no tik pelēcīgā veicas-neveicas.

Nesen it kā ieskrēja prātā, ka man taču tik ļoti veicas. Nu, tiešām! Esmu veiksminieks. Man tik ļoti veicies, ka neprotu izmantot "veiksmes". Un viss ir līdzsvarā. (Līdzsvars jau ir atsevišķa tēma... nekas nav līdzsvarā, tas ir tikai attaisnojums.. labais ir līdzsvarā ar tukšumu, bet ļaunais šo līdzsvaru izjauc). Veiksminieki daudziem nepatīk. Un negatīvas domas rada neveiksmes... neveiksmes skauģiem un neveiksmes veiksminiekam. Un īsti veiksminieki ne tikai prot izmantot visas iespējas, bet arī izvairīties no neveiksmēm. Īsts veiksminieks ir ideāls. Ideāli ir tikai sapņos. Ideālos sapņos, ko sapņo ideāli cilvēki.
Neviens no mums nekad nebūs ideāls, neviens nespēs izbēgt no neveiksmēm. Mēs tikai mācīsimies un mācīsimies. Kādēļ tik ļoti jāmācās?

Kāds vienmēr veiksmīgāks par citiem. Kā nebeidzamas sacīkstes - kāds atslābst, aizmieg un zaudē pozīcijas... izstājas pavisam. Un vairs nesaprotu, kādēļ necīnos. Es tikai braucu it kā nebūtu sacīkstēs, ar atļautu maksimālo ātrumu kā parasts cilvēks. Parasts. Lēnām braucu, nesteidzos un nepaskrienu garām veiksmēm. Šur tur ieskrēju, jā, kad steidzos. Kur es steidzos? Vai es būtu pirmais? Miljardi pirms manis. Vai es būtu pēdējais? Miljardi... Biju lūznis, biju.
Kādēļ man veicās? Tādēļ, ka kaut kad to vēlējos, bet uzreiz nesaņēmu, aizmirsu, jo tobrīd neveicās... Kādēļ neveicās? Jo aizmirsu ticēt veiksme, bet, kad vēlējos veiksmi, nāca neveiksme. Vispirms ir doma. Ko Domā to, saņemsi.
Arī citi domā. Neveiksmes varam aizgūt, mantot. Bet citi var būt arī Tava veiksme, un Tu - citu veiksme. Un ja to zini, tad vari mainīt.

Tas būtu skumji pamosties un saprast, ka viss jau Tev ir? Nav nekā, ko vēl iegūt. Viss jau ir, nevis - visu esi ieguvis. Viss bez ilgošanās un cīņas. Un nekas vairs nav zaudējams. Vien dzīvība? Un kāda tad vispār tam jēga, zini?
zinubetneteikšu :)
Tu nemaz nemēģini iedomāties, ka nezini, kas ir tā jēga. Nu labi, šī reize var būt profilakses pēc.

cik mēs krāsaini un dažādi :)

uzrakstīju garu penteri un neveikli aizvēru cilni...

ai.. Tā atkal kārtējā zīme? Nu, ka nav ko žēloties, ka jādomā tikai labas domas, jāraksta tikai viss labais un pozitīvais... Ar gaišu skatu un tādā garā?

brālis ar draudzeni aizlidoja atpakaļ uz Angliju. Vismaz kaut ko izdarīju vakar - aizbraucu pavadīt. Neko citu labu nedarīju.

It kā pasaules gals. Protams - Zemes gals. Sajūtas sākumā maldina, bet patiesībā - cilvēku civilizācijas gals uz Zemes. Jā to sapņoju. Laikam daudzi arī miruši. Bet es pacēlos līdzi nedaudziem. Un vēroju Zemi, no kuras attālināmies. To pārklājusi tāda kā sērga. Tukšums. Skatos uz to zemes lodi, kas reiz bija zila, bet nu ir dzeltena, vien daži nelieli pleķi gaišā un spilgtā zilumā. Bet tas vairs nav no ūdens un atmosfēras (vai nu no kā tas ir). Un es ar cerību skatos un iztēlojos, kā pamazām laika gaitā Zeme atjaunosies, kā tur cilvēki atgriezīsies.