Telpas · elpa

Esmu it kā klasē. Tāfeles nav, nedaudzie galdi vienā platā rindā, pretī pie sienas izlikti zīmējumi dažādos formātos, dažs ļoti liels. Esam tur daži cilvēki. Skolotāja (kura 2.klasē bija manas klases audzinātāja) liek mums vērtēt zīmējumus, bet svarīgākais - izvēlēties tie, kuri neiederas, ko nav zīmējuši īstie. Es skatos un pētu, man jāizvēlas vissliktākais. Tad skolotāja man rāda vienu, kas pašā malā kreisajā pusē. Tā kā uz balta auduma, ne papīra zīmēts, ar melnu zīmēts, tikai kontūras. To pazīstu, mans, tam te nevajadzēja būt... Bet neatceros, vai teicu skolotājai. No viņas sajūtu tādu kā viltību. Turpinu skatīties citus zīmējumus, dažus novērtēju kā nederīgus. Un šaubos, līdz beidzot nonāku atpakaļ pie sava zīmējuma. It kā nedaudz kauns, un saku, ka tas arī neder.

Cits sapnis. Atrodos iepriekšējā darba vietā, vēl neesmu to pametis. Ir kaut kas, ko nezinu. Redaktore saka, ka pie kāda no fotogrāfiem ir vēstule, kurā rakstīts par mani. Viņš atver savu epastu, tur vēstule, ko kāda žurnāliste pārsūtījusi mūsu direktoram. Visa situācija un sajūta dīvaina, neizprotama. Sāku lasīt, neredzu, ko lasu, nesaprotu..
Jocīgi tomēr nesaprast, ko pats sapņo.

Sapņi ir apziņas un zemapziņas sadursme.

Sapni caurstrāvoja neliels smagums, neizlēmība, apjukums. Apziņa, ka nākošajā rītā jādodas mājās, iegriešanās milzīgā pārtikas veikalā, nezinu, ko meklēju, vai man vispār kaut ko vajag. Apstājos pie gariem saldumu plauktiem, tad steidzos atrast dzeramo ūdeni, ko meklē mani sapņu draugi. Ļoti veikli atrodu un mēs steidzamies prom.
Esmu skolā, satieku dažus pazīstamus cilvēkus. Un drīz sākas nedaudz erotiskais sapņu noslēgums. (par šo klusēšu)
Modinātājzvans pamodina. Pirmā doma - sapņos redzu lieko, no kā pamazām atbrīvoju. Attīru apziņu un zemapziņu.

Bet varbūt domāju to, ko gribu domāt. Gribu gan ietekmē ieradums, arī negatīvais. Bieži darām to, kas nav vajadzīgs.
Ko es te mēģinu apmuļķot... Jūs, sevi vai savu muļķību?

ū 25. decembra nakts. Laikam tā to pareizi sauc. Lidoju :) Biju viens pats uz kāpas, pie mājām. Vasara, rietēja saule. Un es brīnījos tā kā nekad dzīve, jo nebiju redzējis tik krāšņu saulrietu, ko skaistāku darīja daudzi mazi mākonīši. Nu un kā vienmēr bija kādas sajūtas, kam nav vēl dots apzīmējums. Varbūt arī kādreiz mans prāts nomodā būs pietiekami brīvs, lai spētu redzēt un just tik spēcīgi un neaprakstāmi... (un to es nesaukšu par šizofrēniju).
Tad nu es biju tur, uz kāpas. Un vēl... Man ap vidukli bij' apsieta virve, kuras otrs gals slēpās kaut kur augstu virs manis, augstāk par lielo liepu pie mājas. Es atspēros un metu loku, atspēros vēlreiz un vēlreiz... ar katru reizi mezdams arvien plašāku loku un paceldamies aizvien augstāk virs zemes. Ar katru reizi arvien bailīgāk, tuvāk kokiem, virs ēku jumtiem. Kad jau traucos cauri lielās liepas zariem (jā, bez traumām un sāpēm šī atrakcija) vairākus metrus virs zemes, iedomājos, ka varētu taču pats pamēģināt lidot. Virve pazuda un es lidoju. Varbūt tikai nedaudz airējos. Lidoju!!! :) Lidoju pie mājas logiem jūras pusē... sapnis mainījās, satiku kādus cilvēkus, vairs nelidoju.

Kaut kad naktī pamodos. Vismaz pusstundu biju nomodā. Šis laikam izraisīja sajukumu manās atmiņās par sapņu secību. Atkal daudz ko neatceros (vai ir vērts katrreiz to pieminēt? :D), bet šo to vēl varu pastāstīt. Gaiša vasaras diena. Gatavojāmies braukt prom ar mašīnu. Daži cilvēki palika un 2 suņi. Es varēju izlasīt (! :D), ko suņi domā, ko jūt. Aizbraucām un braucām atpakaļ. Ceļa vidū stāvēja kāda nepazīstam meitene, apstājos, šo īso daļu neatceros, laikam bezsakars. Un tad atkal mājās. Šoreiz laikam īpašā ierīce bija pielikta mazākajam šunelim. Tagad vēl labāk! Varēju izlasīt, kādas manas domas nolasa mazais šunelis.. to, ko pats nezinu. Kā starpnieks starp manu apziņu un zemapziņu..

mjā, nu tas ir viss, ko atceros.

Vēl nekad sapņos neesmu jutis sāpes. Vai tas vispār ir iespējams?

Apziņa, zemapziņa.. Iepriecina tas, ka par spīti manām slimajām, kaitīgajām domām, sapņos ļoti reti izpaužas biedējošas ainas. Nesen iedomājos, ka es apziņā jau esmu paspējis visu slikto izmurgot, tādēļ miegam nekā neatliek. Satraucoši sapņi (daudzus no tiem es dēvēju par action sapņiem, jo atgādina filmu sižetu, pārspēj jebkuru filmu, kas taisīta kaut vai 4D) gadās, bet tikai vienreiz bijis sapnis, kas man patiešām riebās un nobiedēja. To nemūžam nestāstīšu. Ir vēl bijuši arī citi, kas neiepriecina, jo tos tak mana zemapziņa radījusi (tas nozīmē - es radīju).

Tad nu dienas laikā atcerējos nedaudz no iepriekšējās nakts (vai šā rīta) sapņiem.
Vispirms atcerējos, ka man izkrita 2 zobi. Sākumā jutu, ka kustas, varbūt pat nedaudz sāpēja. Nedaudz pakustināju un izrāvu. Tad sapēja vairāk. Un skatījos spogulī. Tūlīt pat izrāvu vēl vienu. Turpat bija kāds, ko pazīstu, neatceros gan, kas tieši. Viņ(??) rādīju savus izretinātos zobus.
Iepriekš man tikai dažas reizes sapņos bija izkritis zobs.. Precīzāk - nokritis mans vienīgais mākslīgais zobs (tam izskaidrojums - bailes, ka patiešām izkrīt). Iespējams 1x man sapnī nolūza īstais zobs. Šoreiz zobiem palīdzēju izkrist  žokļa kreisajā pusē. Šaubīgi, bet tomēr 51:49 par labu apakšējai zobu rindai. Zobi nebija blakus, šķiet, starp tukšumiem bija viens vesels zobs. Zinu, kāds skaidrojums zobu izkrišanai, izraušanai sapņos. Un šis ir vienīgais, kam ticu un no kā baidos, jo ir novērots, ka piepildās. Brr..

Pirms kādas pusstundas atcerējos ko citu no pēdējās miega reizes sapņiem. Redzēju ziemeļblāzmu, dzīvē nekad neesmu redzējis, tikai video un foto. Bija tāda bāla, vāja, bet gandrīz pa visu debesjumu. Bija ziema, blakus vēl vismaz 1 cilvēks, maksimums - 3. Šķiet, iznācām no meža. Tad nebija ziema. Ak.. tagad sajūtu - bija tīkams un interesants sapnis.