Telpas · elpa

ū 25. decembra nakts. Laikam tā to pareizi sauc. Lidoju :) Biju viens pats uz kāpas, pie mājām. Vasara, rietēja saule. Un es brīnījos tā kā nekad dzīve, jo nebiju redzējis tik krāšņu saulrietu, ko skaistāku darīja daudzi mazi mākonīši. Nu un kā vienmēr bija kādas sajūtas, kam nav vēl dots apzīmējums. Varbūt arī kādreiz mans prāts nomodā būs pietiekami brīvs, lai spētu redzēt un just tik spēcīgi un neaprakstāmi... (un to es nesaukšu par šizofrēniju).
Tad nu es biju tur, uz kāpas. Un vēl... Man ap vidukli bij' apsieta virve, kuras otrs gals slēpās kaut kur augstu virs manis, augstāk par lielo liepu pie mājas. Es atspēros un metu loku, atspēros vēlreiz un vēlreiz... ar katru reizi mezdams arvien plašāku loku un paceldamies aizvien augstāk virs zemes. Ar katru reizi arvien bailīgāk, tuvāk kokiem, virs ēku jumtiem. Kad jau traucos cauri lielās liepas zariem (jā, bez traumām un sāpēm šī atrakcija) vairākus metrus virs zemes, iedomājos, ka varētu taču pats pamēģināt lidot. Virve pazuda un es lidoju. Varbūt tikai nedaudz airējos. Lidoju!!! :) Lidoju pie mājas logiem jūras pusē... sapnis mainījās, satiku kādus cilvēkus, vairs nelidoju.

Kaut kad naktī pamodos. Vismaz pusstundu biju nomodā. Šis laikam izraisīja sajukumu manās atmiņās par sapņu secību. Atkal daudz ko neatceros (vai ir vērts katrreiz to pieminēt? :D), bet šo to vēl varu pastāstīt. Gaiša vasaras diena. Gatavojāmies braukt prom ar mašīnu. Daži cilvēki palika un 2 suņi. Es varēju izlasīt (! :D), ko suņi domā, ko jūt. Aizbraucām un braucām atpakaļ. Ceļa vidū stāvēja kāda nepazīstam meitene, apstājos, šo īso daļu neatceros, laikam bezsakars. Un tad atkal mājās. Šoreiz laikam īpašā ierīce bija pielikta mazākajam šunelim. Tagad vēl labāk! Varēju izlasīt, kādas manas domas nolasa mazais šunelis.. to, ko pats nezinu. Kā starpnieks starp manu apziņu un zemapziņu..

mjā, nu tas ir viss, ko atceros.

Vēl nekad sapņos neesmu jutis sāpes. Vai tas vispār ir iespējams?