Telpas · elpa

Esmu it kā klasē. Tāfeles nav, nedaudzie galdi vienā platā rindā, pretī pie sienas izlikti zīmējumi dažādos formātos, dažs ļoti liels. Esam tur daži cilvēki. Skolotāja (kura 2.klasē bija manas klases audzinātāja) liek mums vērtēt zīmējumus, bet svarīgākais - izvēlēties tie, kuri neiederas, ko nav zīmējuši īstie. Es skatos un pētu, man jāizvēlas vissliktākais. Tad skolotāja man rāda vienu, kas pašā malā kreisajā pusē. Tā kā uz balta auduma, ne papīra zīmēts, ar melnu zīmēts, tikai kontūras. To pazīstu, mans, tam te nevajadzēja būt... Bet neatceros, vai teicu skolotājai. No viņas sajūtu tādu kā viltību. Turpinu skatīties citus zīmējumus, dažus novērtēju kā nederīgus. Un šaubos, līdz beidzot nonāku atpakaļ pie sava zīmējuma. It kā nedaudz kauns, un saku, ka tas arī neder.

Cits sapnis. Atrodos iepriekšējā darba vietā, vēl neesmu to pametis. Ir kaut kas, ko nezinu. Redaktore saka, ka pie kāda no fotogrāfiem ir vēstule, kurā rakstīts par mani. Viņš atver savu epastu, tur vēstule, ko kāda žurnāliste pārsūtījusi mūsu direktoram. Visa situācija un sajūta dīvaina, neizprotama. Sāku lasīt, neredzu, ko lasu, nesaprotu..
Jocīgi tomēr nesaprast, ko pats sapņo.

Sapņi ir apziņas un zemapziņas sadursme.

Sapni caurstrāvoja neliels smagums, neizlēmība, apjukums. Apziņa, ka nākošajā rītā jādodas mājās, iegriešanās milzīgā pārtikas veikalā, nezinu, ko meklēju, vai man vispār kaut ko vajag. Apstājos pie gariem saldumu plauktiem, tad steidzos atrast dzeramo ūdeni, ko meklē mani sapņu draugi. Ļoti veikli atrodu un mēs steidzamies prom.
Esmu skolā, satieku dažus pazīstamus cilvēkus. Un drīz sākas nedaudz erotiskais sapņu noslēgums. (par šo klusēšu)
Modinātājzvans pamodina. Pirmā doma - sapņos redzu lieko, no kā pamazām atbrīvoju. Attīru apziņu un zemapziņu.

Bet varbūt domāju to, ko gribu domāt. Gribu gan ietekmē ieradums, arī negatīvais. Bieži darām to, kas nav vajadzīgs.
Ko es te mēģinu apmuļķot... Jūs, sevi vai savu muļķību?

ū 25. decembra nakts. Laikam tā to pareizi sauc. Lidoju :) Biju viens pats uz kāpas, pie mājām. Vasara, rietēja saule. Un es brīnījos tā kā nekad dzīve, jo nebiju redzējis tik krāšņu saulrietu, ko skaistāku darīja daudzi mazi mākonīši. Nu un kā vienmēr bija kādas sajūtas, kam nav vēl dots apzīmējums. Varbūt arī kādreiz mans prāts nomodā būs pietiekami brīvs, lai spētu redzēt un just tik spēcīgi un neaprakstāmi... (un to es nesaukšu par šizofrēniju).
Tad nu es biju tur, uz kāpas. Un vēl... Man ap vidukli bij' apsieta virve, kuras otrs gals slēpās kaut kur augstu virs manis, augstāk par lielo liepu pie mājas. Es atspēros un metu loku, atspēros vēlreiz un vēlreiz... ar katru reizi mezdams arvien plašāku loku un paceldamies aizvien augstāk virs zemes. Ar katru reizi arvien bailīgāk, tuvāk kokiem, virs ēku jumtiem. Kad jau traucos cauri lielās liepas zariem (jā, bez traumām un sāpēm šī atrakcija) vairākus metrus virs zemes, iedomājos, ka varētu taču pats pamēģināt lidot. Virve pazuda un es lidoju. Varbūt tikai nedaudz airējos. Lidoju!!! :) Lidoju pie mājas logiem jūras pusē... sapnis mainījās, satiku kādus cilvēkus, vairs nelidoju.

Kaut kad naktī pamodos. Vismaz pusstundu biju nomodā. Šis laikam izraisīja sajukumu manās atmiņās par sapņu secību. Atkal daudz ko neatceros (vai ir vērts katrreiz to pieminēt? :D), bet šo to vēl varu pastāstīt. Gaiša vasaras diena. Gatavojāmies braukt prom ar mašīnu. Daži cilvēki palika un 2 suņi. Es varēju izlasīt (! :D), ko suņi domā, ko jūt. Aizbraucām un braucām atpakaļ. Ceļa vidū stāvēja kāda nepazīstam meitene, apstājos, šo īso daļu neatceros, laikam bezsakars. Un tad atkal mājās. Šoreiz laikam īpašā ierīce bija pielikta mazākajam šunelim. Tagad vēl labāk! Varēju izlasīt, kādas manas domas nolasa mazais šunelis.. to, ko pats nezinu. Kā starpnieks starp manu apziņu un zemapziņu..

mjā, nu tas ir viss, ko atceros.

Vēl nekad sapņos neesmu jutis sāpes. Vai tas vispār ir iespējams?

Apziņa, zemapziņa.. Iepriecina tas, ka par spīti manām slimajām, kaitīgajām domām, sapņos ļoti reti izpaužas biedējošas ainas. Nesen iedomājos, ka es apziņā jau esmu paspējis visu slikto izmurgot, tādēļ miegam nekā neatliek. Satraucoši sapņi (daudzus no tiem es dēvēju par action sapņiem, jo atgādina filmu sižetu, pārspēj jebkuru filmu, kas taisīta kaut vai 4D) gadās, bet tikai vienreiz bijis sapnis, kas man patiešām riebās un nobiedēja. To nemūžam nestāstīšu. Ir vēl bijuši arī citi, kas neiepriecina, jo tos tak mana zemapziņa radījusi (tas nozīmē - es radīju).

Tad nu dienas laikā atcerējos nedaudz no iepriekšējās nakts (vai šā rīta) sapņiem.
Vispirms atcerējos, ka man izkrita 2 zobi. Sākumā jutu, ka kustas, varbūt pat nedaudz sāpēja. Nedaudz pakustināju un izrāvu. Tad sapēja vairāk. Un skatījos spogulī. Tūlīt pat izrāvu vēl vienu. Turpat bija kāds, ko pazīstu, neatceros gan, kas tieši. Viņ(??) rādīju savus izretinātos zobus.
Iepriekš man tikai dažas reizes sapņos bija izkritis zobs.. Precīzāk - nokritis mans vienīgais mākslīgais zobs (tam izskaidrojums - bailes, ka patiešām izkrīt). Iespējams 1x man sapnī nolūza īstais zobs. Šoreiz zobiem palīdzēju izkrist  žokļa kreisajā pusē. Šaubīgi, bet tomēr 51:49 par labu apakšējai zobu rindai. Zobi nebija blakus, šķiet, starp tukšumiem bija viens vesels zobs. Zinu, kāds skaidrojums zobu izkrišanai, izraušanai sapņos. Un šis ir vienīgais, kam ticu un no kā baidos, jo ir novērots, ka piepildās. Brr..

Pirms kādas pusstundas atcerējos ko citu no pēdējās miega reizes sapņiem. Redzēju ziemeļblāzmu, dzīvē nekad neesmu redzējis, tikai video un foto. Bija tāda bāla, vāja, bet gandrīz pa visu debesjumu. Bija ziema, blakus vēl vismaz 1 cilvēks, maksimums - 3. Šķiet, iznācām no meža. Tad nebija ziema. Ak.. tagad sajūtu - bija tīkams un interesants sapnis.

Ļoti interesanti sapņi bija. Nekā dziļa, bet action, nu tie sapņi kā nedaudz kā filmas.
Tagad šo to nerotu precīzi noformulēt, bet nu..

Kāda veca aktrise ļoti pārlaimīga (naiva), ka piedāvāts vadīt (nevis organizēt, bet nu tā, kas uz skatuves kā Sipeniece) kādu pasākumu, kur publika ļoti nopietna un uzvalkos... Blā, bet nu "mēs" skatāmies ekrānā un tur zīmējas tā kā tāds plānojums un nu mēs saprotam - beigsies tas oficiālais pasākums un tad viņai ies aizkulisēs, kur tālāk jau ir kāda gigantiska halle, kur kaut kas noslēpumains.. Sajūtas - kā jeņķu slepenie valsts dienesti, kas darbojas ar mistiskām lietām.. Šoreiz kaut kā ar citplanētiešiem. Tā nu te kkas pagaist...
Sieviete grūtniece. It kā kaut kas notiek, bet nevar saprast. Uz grīdas, blakus nolikti satīti pelēkās drānās miruši ķermeņi. Laikam bērni. Puika un meitene. Kaut kur te pat arī vīrs (vēl dzīvs).. Un te nu jūk.. nesaprotu, vai tas esmu es vai kāds cits.

Tētis spēlē datorspēli pirmo reizi. Jāiet un jāšauj zombiji pazemē. Viens mirklis un esam paši jau datorspēlē. Man nav ieroča. Tētis šauj, uzrodas vēl daži savējie. Nonākam līdz trepēm, es gribu līst vēl dziļāk pazemē, bet kāpjam augšā. Te uzrodas ļoti daudz pretinieku. Vienu atskaldu, atņemu tam beisbola nūju (netipiski garu), uzrodas arī otru, kādam savam biedram. Ātri tieku galā ar kādu, kam galva kā Plēsoņam (nu tam no filmas), bet ķermenis - nu tāds kalsns jaunietis. Tad ķeros pie nākamā, te uznāk kaut kādas dīvainas izjūtas - situ normālam cilvēkam, ne zombijam, bet daļēji šķiet, ka tas ir sliktais, kaut arī nemaz man neuzbrūk. Bet viņš tāds mierīgs, vairākkārt situ, bet tā it kā man rokās būtu putna spalva, ne beisbola nūja... Beidzot saprotu, ka kaut kas nav lāgā, beidzu sist, esmu jau uzkāpis pa trepēm.
It kā stadions Rojā, esmu tribīnēs, tomēr izskatās kaut kā pavisam citādi. Sākas priekšnesumi - bijušie skolēni, tagad jau pieauguši, dejo tā diezgan jestri. Dažus atpazīstu.Nepārvarama vēlme fotografēt, to arī daru. Un arī sporta skolotāja fotografē ar savu ziepīti. Un es iespringstu - zinu, kur jāatrodas, lai noķertu labākus kadrus. Un ta nu es lienu pēc iespējas tuvāk dejotājiem.. Tur diezgan plaši, skatītājus nemaz neredzu. Eju uz otru pusi.. Atrodos Kaltenē pie mājām, vaļņa pakājē.. te ir citādi nekā īstenībā, nav koku, vēl šis tas izmainījies.

Modinātājs no mobilā telefona.. Pamodos. Baaigi nāk miegs. Izdomāju, ka mājās braukšu ar nākamo autobusu 9:20. Un drīz vien aizmigu. (Nemaz vairs neatceros - varbūt te sākās sapnis par to datorspēli)

Sapnis atkal klāt.

Te nu kaut kādi notikumi aizmirsušies, kas arī nebija ne cik interesanti. Paralēli notiek 2 sižeti, no citām pasaulēm (filmām,.. hah sapņiem). Tas mierīgais - esmu atkal kaut kur citur ievācies, istaba mājā, pirmais stāvs, agrs rīts, plaša gulta un spilvena vietā televizors. Laikam skatos to TV (sākumā it kā skatos kopā ar vēl kādu), kur notiek tas otrais sižets..  Un tas nu ir interesantāk.
Tumša priekštelpa. Ienāk kāds jauns, pozitīvs žurnālists. Priekšā jau stāv kādi četri pieci studenti, kas veduši zārku. Zārks vaļā, redzu laikam arī studenta seju, žurnālists ieinteresēts paskatās, kaut ko jautā.. Saņem skopu atbildi. Studenti sazvērnieciski saskatās, pasmīn. Atveras durvis, viņi iestumj zārku.. Dārgs interjers, koka dekorācijas, augsti griesti, pulētas grīdas. Pils, kurā darbojas augstskola (nu precīzāk - universitāte vai akadēmija). Citu cilvēku nav. Vis tāds kluss un drūms.Te vēl ir ļoti nedaudz cilvēku. Zārks tiek atstāts kādas zāles vidu, studenti dodas prom. Ātri pazūd un tad no zārka kaut kas.. nu kaut kas ļauns un baismīgs paceļas.. Kā nāve (nu kāds ļauns gars).. Tumšās garas drānas. Izstaro ko tumšu un ļoti biedējošu.. Visi bēg, es arī.. Tas šausmīgais lido un ķer tos citus. Es it kā esmu klāt, bet ne fiziski. nu tā it kā būtu neredzams, pats kā gars.Bēgu tādēļ, ka biedējoši, kaut arī zinu, ka man neko sliktu nodarīt nevar, nemaz neredz un nejūt mani.
Te nu piebildīšu, ka pa laikam no šī biedējošā sapņa daļas atslēdzos un atrodos tai istabā, neparasta silta gaisma, kas smacēta (tumšināta) ar aizkariem, kas priekšā lieliem logiem. Satraucies esmu, kādēļ nezinu, jo šeit nejūtu nekādu saikni ar to biedējošo daļu. Klausos, vai nenāk kāds, it kā viss mierīgi. Blakus dzīvo kāda meitene, redzu cauri sienai, kā viņa taigā pa gaiteni. Tā dažas reizes atgriešos no viena sapņa uz otru. Noslēgums pie baismīgā.

No zārka turpina izlidot arī citi baismīgie. Vienlaikus redzu divus, bet zinu, ka turpina tas lāsts darboties, viņi nāk un nāk.Noķer citus un atņem dzīvību.
Es it kā bēgu, bet ar interesi turos tuvumā. Pēkšņi sadomāju, ka jāiejaucas. Un tad arī tas pamana mani un tuvojas, uzbrūk. Bet, heh.. te nu es pārsteidzu pats sevi. Saķeru viņa galvu.. Un tur, kur jābūt viņa acīm, ir caurumi (ne ta galvaskausss, bet kkas viegli samanāms), spļauju.. Nu vairākas reizes iespļauju acīs un tad noskūpstu pieri.. tur kur pēc austrumu uzskatiem atrodas trešā acs. Un tad es modos... daļēji pussapnis, un apzināti dodos pretī otram ļaunajam garam. Bet nav vairs interesanti, jo jūtu, ka sapnis gaist.
Pamodos pa īstam.