vakardienas rīta sapņi
bija vairāki, dažus aizmirsu, vienu paturēšu pie sevis.
Tā nu pasaule šķita pustukša. Es levitēju vairākus metrus virs zemes. Lēnām, no augšas tuvojos tādam kā zemes krāvumam jūras krastā, atgādināja ledus krāvumus, kas nesen bij' Kaltenē, tikai daudz augstākus. Bija vasarīga pievakare. Uz krāvuma satiku māsīcu I. Kaut ko nedaudz parunājām. Tad teicu aptuveni: "re, es lidoju". Nekustīgi atrados kādu pusmetru virs zemes pamata. Viņa pabrīnījās, jautādama, kā man tas izdoda. Teicu: "Tu arī levitē", un tā arī bija. Kaut kas mainījās. Uzradās (vai visu laiku turpat blakus bija) viņas brālis E. neliels juceklis un mēs visi trīs bijām krāvuma piekājē, jūras pusē, skalojās ūdens. Brālēns slīka. Tur pat nebija dziļš. Izvilku, bet tad viņš pazuda zem ledus. Grūdu nost ledu un vilku arā. Izvilku. Satraukums rimās.
Sajūta, ka esmu kādā ekspedīcijā, tikko ieradies uz kādas tālas, no civilizācijas izolētas zemes. Kopā ar mani bija cilvēki, kas šeit pirms kāda laika bija nokļuvuši tā kā avārijas dēļ. Kādu laiku dzīvojuši, nez kā izglābušies... Un nu kopā ar viņiem esmu ieradies. Laikam kāds palicis, kaut kas jāatrod. Gājām pa pļavu.. Iznācām uz grants ceļa. pretī skrēja kāds vīrietis. Tāds pusmežonīgs, noplucis un novārdzis. Ceļa malā bija metru bieza sniega kārta (nu tāds pusledus-pussniegs). Pieskrēja pie alas, kas bij izrakta tajā sniega ledū. Bet es pa tā virsmu aizskrēju pirmais līdz bedrei, kas bija nedaudz tālāk. Tur bija mūmija. Pērtiķa mūmija, aptīta ar audumu laikam.. kkāds biezs apvalks. Tas pusjukušais vīrietis stāsta par to pērtiķi., kas bijis viņa vienīgais draugs un palīdzējis izdzīvot, mums viņš jāņem līdzi... Un te man pazib gar acīm ainas no viņu dzīvēm, sajūtas... Pats izjūtu, cik pērtiķis bijis saprātīgs un labestīgs, ka tas spējis mīlēt cilvēku tā, kā neviens cilvēks. Šermuļi nedaudz skrēja pāri. Cēlām to mūmiju, pie kājām tam apvalkam bij caurums un no tā sāka birt daudz mazu akmentiņu. Ievēroju, ka akmentiņi ir mitri - iedomājos, ka tas no trūdēšanas. Jau gatavojos, ka smirdēs... bet nekā... Pamazām modos