Ļoti interesanti sapņi bija. Nekā dziļa, bet action, nu tie sapņi kā nedaudz kā filmas.
Tagad šo to nerotu precīzi noformulēt, bet nu..
Kāda veca aktrise ļoti pārlaimīga (naiva), ka piedāvāts vadīt (nevis organizēt, bet nu tā, kas uz skatuves kā Sipeniece) kādu pasākumu, kur publika ļoti nopietna un uzvalkos... Blā, bet nu "mēs" skatāmies ekrānā un tur zīmējas tā kā tāds plānojums un nu mēs saprotam - beigsies tas oficiālais pasākums un tad viņai ies aizkulisēs, kur tālāk jau ir kāda gigantiska halle, kur kaut kas noslēpumains.. Sajūtas - kā jeņķu slepenie valsts dienesti, kas darbojas ar mistiskām lietām.. Šoreiz kaut kā ar citplanētiešiem. Tā nu te kkas pagaist...
Sieviete grūtniece. It kā kaut kas notiek, bet nevar saprast. Uz grīdas, blakus nolikti satīti pelēkās drānās miruši ķermeņi. Laikam bērni. Puika un meitene. Kaut kur te pat arī vīrs (vēl dzīvs).. Un te nu jūk.. nesaprotu, vai tas esmu es vai kāds cits.
Tētis spēlē datorspēli pirmo reizi. Jāiet un jāšauj zombiji pazemē. Viens mirklis un esam paši jau datorspēlē. Man nav ieroča. Tētis šauj, uzrodas vēl daži savējie. Nonākam līdz trepēm, es gribu līst vēl dziļāk pazemē, bet kāpjam augšā. Te uzrodas ļoti daudz pretinieku. Vienu atskaldu, atņemu tam beisbola nūju (netipiski garu), uzrodas arī otru, kādam savam biedram. Ātri tieku galā ar kādu, kam galva kā Plēsoņam (nu tam no filmas), bet ķermenis - nu tāds kalsns jaunietis. Tad ķeros pie nākamā, te uznāk kaut kādas dīvainas izjūtas - situ normālam cilvēkam, ne zombijam, bet daļēji šķiet, ka tas ir sliktais, kaut arī nemaz man neuzbrūk. Bet viņš tāds mierīgs, vairākkārt situ, bet tā it kā man rokās būtu putna spalva, ne beisbola nūja... Beidzot saprotu, ka kaut kas nav lāgā, beidzu sist, esmu jau uzkāpis pa trepēm.
It kā stadions Rojā, esmu tribīnēs, tomēr izskatās kaut kā pavisam citādi. Sākas priekšnesumi - bijušie skolēni, tagad jau pieauguši, dejo tā diezgan jestri. Dažus atpazīstu.Nepārvarama vēlme fotografēt, to arī daru. Un arī sporta skolotāja fotografē ar savu ziepīti. Un es iespringstu - zinu, kur jāatrodas, lai noķertu labākus kadrus. Un ta nu es lienu pēc iespējas tuvāk dejotājiem.. Tur diezgan plaši, skatītājus nemaz neredzu. Eju uz otru pusi.. Atrodos Kaltenē pie mājām, vaļņa pakājē.. te ir citādi nekā īstenībā, nav koku, vēl šis tas izmainījies.
Modinātājs no mobilā telefona.. Pamodos. Baaigi nāk miegs. Izdomāju, ka mājās braukšu ar nākamo autobusu 9:20. Un drīz vien aizmigu. (Nemaz vairs neatceros - varbūt te sākās sapnis par to datorspēli)
Sapnis atkal klāt.
Te nu kaut kādi notikumi aizmirsušies, kas arī nebija ne cik interesanti. Paralēli notiek 2 sižeti, no citām pasaulēm (filmām,.. hah sapņiem). Tas mierīgais - esmu atkal kaut kur citur ievācies, istaba mājā, pirmais stāvs, agrs rīts, plaša gulta un spilvena vietā televizors. Laikam skatos to TV (sākumā it kā skatos kopā ar vēl kādu), kur notiek tas otrais sižets.. Un tas nu ir interesantāk.
Tumša priekštelpa. Ienāk kāds jauns, pozitīvs žurnālists. Priekšā jau stāv kādi četri pieci studenti, kas veduši zārku. Zārks vaļā, redzu laikam arī studenta seju, žurnālists ieinteresēts paskatās, kaut ko jautā.. Saņem skopu atbildi. Studenti sazvērnieciski saskatās, pasmīn. Atveras durvis, viņi iestumj zārku.. Dārgs interjers, koka dekorācijas, augsti griesti, pulētas grīdas. Pils, kurā darbojas augstskola (nu precīzāk - universitāte vai akadēmija). Citu cilvēku nav. Vis tāds kluss un drūms.Te vēl ir ļoti nedaudz cilvēku. Zārks tiek atstāts kādas zāles vidu, studenti dodas prom. Ātri pazūd un tad no zārka kaut kas.. nu kaut kas ļauns un baismīgs paceļas.. Kā nāve (nu kāds ļauns gars).. Tumšās garas drānas. Izstaro ko tumšu un ļoti biedējošu.. Visi bēg, es arī.. Tas šausmīgais lido un ķer tos citus. Es it kā esmu klāt, bet ne fiziski. nu tā it kā būtu neredzams, pats kā gars.Bēgu tādēļ, ka biedējoši, kaut arī zinu, ka man neko sliktu nodarīt nevar, nemaz neredz un nejūt mani.
Te nu piebildīšu, ka pa laikam no šī biedējošā sapņa daļas atslēdzos un atrodos tai istabā, neparasta silta gaisma, kas smacēta (tumšināta) ar aizkariem, kas priekšā lieliem logiem. Satraucies esmu, kādēļ nezinu, jo šeit nejūtu nekādu saikni ar to biedējošo daļu. Klausos, vai nenāk kāds, it kā viss mierīgi. Blakus dzīvo kāda meitene, redzu cauri sienai, kā viņa taigā pa gaiteni. Tā dažas reizes atgriešos no viena sapņa uz otru. Noslēgums pie baismīgā.
No zārka turpina izlidot arī citi baismīgie. Vienlaikus redzu divus, bet zinu, ka turpina tas lāsts darboties, viņi nāk un nāk.Noķer citus un atņem dzīvību.
Es it kā bēgu, bet ar interesi turos tuvumā. Pēkšņi sadomāju, ka jāiejaucas. Un tad arī tas pamana mani un tuvojas, uzbrūk. Bet, heh.. te nu es pārsteidzu pats sevi. Saķeru viņa galvu.. Un tur, kur jābūt viņa acīm, ir caurumi (ne ta galvaskausss, bet kkas viegli samanāms), spļauju.. Nu vairākas reizes iespļauju acīs un tad noskūpstu pieri.. tur kur pēc austrumu uzskatiem atrodas trešā acs. Un tad es modos... daļēji pussapnis, un apzināti dodos pretī otram ļaunajam garam. Bet nav vairs interesanti, jo jūtu, ka sapnis gaist.
Pamodos pa īstam.
Tagad šo to nerotu precīzi noformulēt, bet nu..
Kāda veca aktrise ļoti pārlaimīga (naiva), ka piedāvāts vadīt (nevis organizēt, bet nu tā, kas uz skatuves kā Sipeniece) kādu pasākumu, kur publika ļoti nopietna un uzvalkos... Blā, bet nu "mēs" skatāmies ekrānā un tur zīmējas tā kā tāds plānojums un nu mēs saprotam - beigsies tas oficiālais pasākums un tad viņai ies aizkulisēs, kur tālāk jau ir kāda gigantiska halle, kur kaut kas noslēpumains.. Sajūtas - kā jeņķu slepenie valsts dienesti, kas darbojas ar mistiskām lietām.. Šoreiz kaut kā ar citplanētiešiem. Tā nu te kkas pagaist...
Sieviete grūtniece. It kā kaut kas notiek, bet nevar saprast. Uz grīdas, blakus nolikti satīti pelēkās drānās miruši ķermeņi. Laikam bērni. Puika un meitene. Kaut kur te pat arī vīrs (vēl dzīvs).. Un te nu jūk.. nesaprotu, vai tas esmu es vai kāds cits.
Tētis spēlē datorspēli pirmo reizi. Jāiet un jāšauj zombiji pazemē. Viens mirklis un esam paši jau datorspēlē. Man nav ieroča. Tētis šauj, uzrodas vēl daži savējie. Nonākam līdz trepēm, es gribu līst vēl dziļāk pazemē, bet kāpjam augšā. Te uzrodas ļoti daudz pretinieku. Vienu atskaldu, atņemu tam beisbola nūju (netipiski garu), uzrodas arī otru, kādam savam biedram. Ātri tieku galā ar kādu, kam galva kā Plēsoņam (nu tam no filmas), bet ķermenis - nu tāds kalsns jaunietis. Tad ķeros pie nākamā, te uznāk kaut kādas dīvainas izjūtas - situ normālam cilvēkam, ne zombijam, bet daļēji šķiet, ka tas ir sliktais, kaut arī nemaz man neuzbrūk. Bet viņš tāds mierīgs, vairākkārt situ, bet tā it kā man rokās būtu putna spalva, ne beisbola nūja... Beidzot saprotu, ka kaut kas nav lāgā, beidzu sist, esmu jau uzkāpis pa trepēm.
It kā stadions Rojā, esmu tribīnēs, tomēr izskatās kaut kā pavisam citādi. Sākas priekšnesumi - bijušie skolēni, tagad jau pieauguši, dejo tā diezgan jestri. Dažus atpazīstu.Nepārvarama vēlme fotografēt, to arī daru. Un arī sporta skolotāja fotografē ar savu ziepīti. Un es iespringstu - zinu, kur jāatrodas, lai noķertu labākus kadrus. Un ta nu es lienu pēc iespējas tuvāk dejotājiem.. Tur diezgan plaši, skatītājus nemaz neredzu. Eju uz otru pusi.. Atrodos Kaltenē pie mājām, vaļņa pakājē.. te ir citādi nekā īstenībā, nav koku, vēl šis tas izmainījies.
Modinātājs no mobilā telefona.. Pamodos. Baaigi nāk miegs. Izdomāju, ka mājās braukšu ar nākamo autobusu 9:20. Un drīz vien aizmigu. (Nemaz vairs neatceros - varbūt te sākās sapnis par to datorspēli)
Sapnis atkal klāt.
Te nu kaut kādi notikumi aizmirsušies, kas arī nebija ne cik interesanti. Paralēli notiek 2 sižeti, no citām pasaulēm (filmām,.. hah sapņiem). Tas mierīgais - esmu atkal kaut kur citur ievācies, istaba mājā, pirmais stāvs, agrs rīts, plaša gulta un spilvena vietā televizors. Laikam skatos to TV (sākumā it kā skatos kopā ar vēl kādu), kur notiek tas otrais sižets.. Un tas nu ir interesantāk.
Tumša priekštelpa. Ienāk kāds jauns, pozitīvs žurnālists. Priekšā jau stāv kādi četri pieci studenti, kas veduši zārku. Zārks vaļā, redzu laikam arī studenta seju, žurnālists ieinteresēts paskatās, kaut ko jautā.. Saņem skopu atbildi. Studenti sazvērnieciski saskatās, pasmīn. Atveras durvis, viņi iestumj zārku.. Dārgs interjers, koka dekorācijas, augsti griesti, pulētas grīdas. Pils, kurā darbojas augstskola (nu precīzāk - universitāte vai akadēmija). Citu cilvēku nav. Vis tāds kluss un drūms.Te vēl ir ļoti nedaudz cilvēku. Zārks tiek atstāts kādas zāles vidu, studenti dodas prom. Ātri pazūd un tad no zārka kaut kas.. nu kaut kas ļauns un baismīgs paceļas.. Kā nāve (nu kāds ļauns gars).. Tumšās garas drānas. Izstaro ko tumšu un ļoti biedējošu.. Visi bēg, es arī.. Tas šausmīgais lido un ķer tos citus. Es it kā esmu klāt, bet ne fiziski. nu tā it kā būtu neredzams, pats kā gars.Bēgu tādēļ, ka biedējoši, kaut arī zinu, ka man neko sliktu nodarīt nevar, nemaz neredz un nejūt mani.
Te nu piebildīšu, ka pa laikam no šī biedējošā sapņa daļas atslēdzos un atrodos tai istabā, neparasta silta gaisma, kas smacēta (tumšināta) ar aizkariem, kas priekšā lieliem logiem. Satraucies esmu, kādēļ nezinu, jo šeit nejūtu nekādu saikni ar to biedējošo daļu. Klausos, vai nenāk kāds, it kā viss mierīgi. Blakus dzīvo kāda meitene, redzu cauri sienai, kā viņa taigā pa gaiteni. Tā dažas reizes atgriešos no viena sapņa uz otru. Noslēgums pie baismīgā.
No zārka turpina izlidot arī citi baismīgie. Vienlaikus redzu divus, bet zinu, ka turpina tas lāsts darboties, viņi nāk un nāk.Noķer citus un atņem dzīvību.
Es it kā bēgu, bet ar interesi turos tuvumā. Pēkšņi sadomāju, ka jāiejaucas. Un tad arī tas pamana mani un tuvojas, uzbrūk. Bet, heh.. te nu es pārsteidzu pats sevi. Saķeru viņa galvu.. Un tur, kur jābūt viņa acīm, ir caurumi (ne ta galvaskausss, bet kkas viegli samanāms), spļauju.. Nu vairākas reizes iespļauju acīs un tad noskūpstu pieri.. tur kur pēc austrumu uzskatiem atrodas trešā acs. Un tad es modos... daļēji pussapnis, un apzināti dodos pretī otram ļaunajam garam. Bet nav vairs interesanti, jo jūtu, ka sapnis gaist.
Pamodos pa īstam.