Iepriekšējās nakts un arī rīta sapņojumi... Visus neatklāšu, Tā dažkārt daru. Jau apzināti esmu daudz aizmirsis
Brālēns atgriezās no Skotijas. Ienāca pa durvīm, priecīgs. Es ar. (ne vienmēr tas, kas mūs iepriecina, ir vajadzīgs)
Fotografēju kādu jaunu sievieti gleznotāju. Tur bija arī citi. Daudzi aizgāja pārtraukumā. Fonā vien visu laiku laikam turējās vīrieša tēls, arī laikam gleznoja, nu vismaz kaut ko amatniecisku darīja, šķiet, ka sievietes vīrs. Tāds tumšs, ne draudīgs, bet stabils un drošs tēls. Bijām uz stalažām augstu virs pilsētas, visaugstākajā celtnē. Drīzāk pie tās.. Man bija bail no augstuma, bet vajadzēja darīt savu darbu. Un ložņāju, dažādos rakursos fotografēju. Viņa plati un reizē viegli smaidīja un brīžiem pagleznoja uz celtnes gaišās sienas. Bija silta, maiga vēlas pēcpusdienas saulesgaisma. Ēka atgādināja milzīgu torni, kā bāku, apaļu. Pat citas pilsētas augstceltnes, laikam baznīcas, izskatījās, kā rotaļu namiņi. Bijām jau ēkas otrā pusē. Brīžiem sievietē saredzēju nedaudz no vienas skolotājas sākumskolā un no vecākās māsīcas. Tad kāds viņu pasauca, laikam pie telefona. Viņa lēca un aizsteidzās prom. Kādu laiciņu stalažas, kas nu jau atgādināja striķos iekārtu tiltiņu, pamatīgi šūpojās. Ieķēros striķī, pieplakdams pie pamata, baiļu nebija, vien gaidīju, kad pāries.