Telpas · elpa

gribas ēst un to arī daru. Šodien nav nekā garšīgāka par mīkstu baltmaizi ar saulespuķu sēklām un vēl citādām sēkliņām.

Bet visam pāri kā imperators stāv Tas
Slinkums
un kad mēs viņu gāzīsim?
nevajag rakstīt daudzskaitlī
kad to darīsi tu?

nē nē ne ne ne mēs neļausim citiem pūst mūsu sapņos šaubas
šoreiz rakstu to daudzu jo daudzu vārdā
celsim milzīgas jo milzīgas sapņu pilis
vai sapņu alas
un nezināsim vairs, kas ir murgs
jo beidzot noticēsim sev un saviem sapņiem
problēma ir ticībā


braucu uz Rīgu, autobusā nevarēju aizmigt (taisni brīnums!)
taisns brīnums
brīnumiem var ticēt un var neticēt
labāk ir ticēt. Kāpēc? Tāpēc, ka tas ir skaisti, un pasaule kļūst plašāka
un tici
par brīnumiem var priecāties
par brīnumiem var brīnīties
a ko brīnies, ja jau saki, ka tici?
nebolies, tici un priecājies

un vispār man apnīk dators, noriebās.


sprigans vīraks vēl cīnās
ļauj tam degt
ļauj sadegt
pacietību, izsmaržosi vēlāk


lai skan mūzik, es iet pēc maiz, atgulsies un padomās un vēlāk varbūt uzradīsies ar kaut ko vēl uzrakstīs

ū 25. decembra nakts. Laikam tā to pareizi sauc. Lidoju :) Biju viens pats uz kāpas, pie mājām. Vasara, rietēja saule. Un es brīnījos tā kā nekad dzīve, jo nebiju redzējis tik krāšņu saulrietu, ko skaistāku darīja daudzi mazi mākonīši. Nu un kā vienmēr bija kādas sajūtas, kam nav vēl dots apzīmējums. Varbūt arī kādreiz mans prāts nomodā būs pietiekami brīvs, lai spētu redzēt un just tik spēcīgi un neaprakstāmi... (un to es nesaukšu par šizofrēniju).
Tad nu es biju tur, uz kāpas. Un vēl... Man ap vidukli bij' apsieta virve, kuras otrs gals slēpās kaut kur augstu virs manis, augstāk par lielo liepu pie mājas. Es atspēros un metu loku, atspēros vēlreiz un vēlreiz... ar katru reizi mezdams arvien plašāku loku un paceldamies aizvien augstāk virs zemes. Ar katru reizi arvien bailīgāk, tuvāk kokiem, virs ēku jumtiem. Kad jau traucos cauri lielās liepas zariem (jā, bez traumām un sāpēm šī atrakcija) vairākus metrus virs zemes, iedomājos, ka varētu taču pats pamēģināt lidot. Virve pazuda un es lidoju. Varbūt tikai nedaudz airējos. Lidoju!!! :) Lidoju pie mājas logiem jūras pusē... sapnis mainījās, satiku kādus cilvēkus, vairs nelidoju.

Kaut kad naktī pamodos. Vismaz pusstundu biju nomodā. Šis laikam izraisīja sajukumu manās atmiņās par sapņu secību. Atkal daudz ko neatceros (vai ir vērts katrreiz to pieminēt? :D), bet šo to vēl varu pastāstīt. Gaiša vasaras diena. Gatavojāmies braukt prom ar mašīnu. Daži cilvēki palika un 2 suņi. Es varēju izlasīt (! :D), ko suņi domā, ko jūt. Aizbraucām un braucām atpakaļ. Ceļa vidū stāvēja kāda nepazīstam meitene, apstājos, šo īso daļu neatceros, laikam bezsakars. Un tad atkal mājās. Šoreiz laikam īpašā ierīce bija pielikta mazākajam šunelim. Tagad vēl labāk! Varēju izlasīt, kādas manas domas nolasa mazais šunelis.. to, ko pats nezinu. Kā starpnieks starp manu apziņu un zemapziņu..

mjā, nu tas ir viss, ko atceros.

Vēl nekad sapņos neesmu jutis sāpes. Vai tas vispār ir iespējams?

.

un man patīk, ka mani pamodina naktī. Patiešām patīk. Ir taču tik ļoti ļoti patīkami, ka zini - vēl vari gulēt un sapņot. :)

.
lai gan skaipā jau nav īsti ko darīt

mana pļāpāšana ir maska klusēšanai

atdot godu
tevis nav
trūkstošais posms
man slāpst

fotogrāfija nevis kā attēls, bet iemesls

vakar fotografēju Ziemassvētku pasākumu koledžā pasniedzēju un studentu bērniem.
Bērni ir tik ļoti ļoti dažādi. Dažiem mamma neļāva tik ļoti spēlēties tā, kā darīja daudzi citi. Daži nemaz negribēja, baidījās, bet pašās beigās tomēr raudošā meitene tika pie lielā mīļā lāča Bārnija.
Man vēl ir daži saldumi Bārnijs. Dairas dāvātā medus torte. Te ir karstvīns, ir diapozitīvi, bet


Mati stāv uz grīdas, tie bija mani.
Ir izmaiņas, tikai nesaprotu kādas. Un atkal zinu, ka ļoti daudz ko nemaz nevar mainīt un nemaz nevajag censties.

Dairas fotogrāfija:


Un atvadu ballīte. Atā... Skandināvijas kalnu spēku un izturību Tev!
Janvāris būs ļoti neparasts. Mmm jā, nākošais gads tāds būs.

Un redzēju pavisam lielus bērnus
Visi cilvēki ir bērni, tikai apauguši ar ķērpjiem, sūnām, piepēm...

Nez vai vecāki savos sīčos saredz to, kādi tie kļūs? Redz tikai labāko, redz to, ko grib redzēt.

ghljēm
Aktieris Budas tēlā... budists ar šamaņa lapsas ādu? Ko viņš ar to darītu? Mierinātu?
Mūri virs tevis ir draugi, tie patur mūsu telpā enerģiju. To, kas derīga dažiem jums.
nepieciešama
veltīta

It kā vajadzētu kaut ko teikt, vismaz parādīt... tikai tādēļ vien, ka vakardien bija kāds neparasts notikums.
Man pat nebija žēl
Kādu laiciņu mani varēs saukt par skūtgalvi, piemēram..
:)

Kā koks, kas rudenī nomet lapas

saņēmu (atradu, izdomāju - domā, kā gribi) jaunu zīmi. Atradu grāmatu, atšķīru un izlasīju dažus teikumus Ak kā nagi niez to dot kādam izlasīt, bet apvaldīšu sevi :)
Jāizlasa grāmata, tad varēšu būt drošs - ņemt autoru vērā vai neņemt.

Vakar meloju. Tomēr atkal vajadzēja pāris stundas, lai nogurtu no domāšanas un aizmigtu.

Meloju ne tikai es sev un citiem, bet arī citi melo. Melo par to, ka nav melots... Melo par to, ka ir melots. Bet varbūt nemelo par to, ka nav melots. Bet varbūt tas viss ir izrauts no konteksta un tie nemaz nav meli, bet spēle vai neapdomīgi vārdi, un es sajūtu kā patiesību, kurus iztēlojos par meliem...

šoreiz beidzot pārvarēšu bezmiegu!

Marts Pujāts no Ceļojuma ar dzejniekiem 2010. g. Dzejas dienās.

iemetu aci gūglē un pirmais dzejolis, kas atradās..
"
ceļmalā usnas aug asas

garš cilvēks iet pa nogales ceļu uz jūras pusi

malā balts zirgs

tik balts tik klusi

ceļš akmeņains un putekļains un smags kā garā cilvēka mūžs

un tomēr balts

tik balts kā usnas pūkas vēji pūš"

Nogale ir apdzīvota vieta. "Nogales ceļš uz jūras pusi" vestu uz Kalteni, gar kapiem līdz lielajai šosejai (Rīga-Kolka). Sen sen Kaltenē bija arī balts zirgs. Bet tas laikam ir cits ceļš un cits zirgs, jo nemaz tik balts nebija ne zirgs, ne ceļš...