ctulhu ([info]ctulhu) rakstīja,
@ 2015-09-08 06:43:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Robežas nav!
Kā zināms, pastāv versija, ka mūsu Visums varētu būt simulēta pasaule, tas ir Nika Bostroma simulācijas scenārijs

Tas nozīmētu, ka mūsu pasaule ir process ( dinamisks kods) kādā skaitļošanas substrātā, kur šis substrāts tad ir īstā materija (vai process skaitļošanas substrātā nākamajā līmenī un tā tālāk :) ).

Kāds jautājums te rodas?

Rodas jautājums, vai pie šāda scenārija saprātiem no zemāka līmeņa - tb no simulācijas iekšpuses teorētiski varētu būt pieejama simulācijas ārpuse. Ja tas tā nav, tad sanāk, ka varētu pastāvēt eksistences līmeņi, kuri nav pieejami mūsu izpētei, bet mūs tomēr var ietekmēt. Kā saprotams, šeit tad uzreiz pa kaktiem sarosās visādi teisti-mistiķi-garīgie un uztver šo kā plaisu jeb caurumu, pa kuru ievilkt savas idejas. Tas varētu radīt zināmu neomulības sajūtu.

Vai ir pamats šai neomulības sajūtai?
Vai ir šāds caurums? Vai pastāv šāda robeža un šāda nepieejamība?

Es atrodu, ka nē.

Kāpēc?

Paskatamies uz pasākumu ``no ārpuses``. Domu eksperiments: Mums te (pieņemsim) ir skaitļošanas substrāts (datori un to tīkli), kuros ``griežas`` procesi, kas ir saprāti un to vide, simulēta pasaule tātad. Mēs mierīgi varam iedomāties, kā kāds no tās pasaules saprātiem saistās, piemēram, ar robotisku ķermeni, kurš ir nevis virtuāls, bet reāls - pārvietojas mūsu pasaulē, uztver no tās datus caur sensoriem, var operēt tajā, pārvietot priekšmetus etc. Šāds pieņēmums nekur nekonfliktē ne ar loģiku ne ar fiziku. Bet šāds pieņēmums nozīmē, ka šis iedomātais saprāts no simulācijas pasaules ir caursitis simulācijas robežu un operē tajā pasaulē, kurā simulācija tad arī notiek.

Robežas nav.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]mindbound
2015-09-08 18:44 (saite)
Hm. Laikam gan nē. Ja apskatām pasaules pētīšanu attiecībā uz kādu konkrētu hipotēzi kā meklēšanas operāciju kādas telpas griezumā, tad redzam, ka, ja mēs varam "meklēties" neierobežoti, tad vēlamā rezultāta eksistences varbūtība ir universālais pusmērs pēc Solomonova un, tātad, ir iepriekš determinēts (kaut arī, protams, iepriekš nezināms). Līdz ar to, pašas meklēšanas operācijas sekmīga iznākuma varbūtība ir nezināma un neuzzināma, jo tā ir ekvivalenta universālās Tjūringa mašīnas apstāšanās varbūtībai (Čaitina konstantei). Ironiskā kārtā, kaut ko spriest par meklēšanas sekmīga iznākuma varbūtību varam tikai tad, ja to ierobežojam pret kādu no parametriem (atrodamā risinājuma garums, meklēšanai atvēlētais laiks utt.), kad mēs vismaz varam pateikt, vai šī pēdējā varbūtība tiecas uz 1 vai 0.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]ctulhu
2015-09-08 20:16 (saite)
Labi, tad secīgi ierobežojam meklēšanu pēc dažādiem parametriem, iegūstam rezultātus, apkopojam tos.

[ anekdote par viltīgo pēcpusi un spirālisko to pašu]

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]ctulhu
2015-09-08 20:33 (saite)
Also bottomline šita visam ir tāda:

Lai kāda evidence nāktu priekšā, mēs nevis kļūstam ticīgi, bet ieslēdzam Večerovski

Tas ir ateisms kā attieksme.

[šito rakstot man nah pazuda elektrība => izbliezās mājas ievads, bet tas nu tā, korķi nomainīt es māku, ar šito mani nost nedabūs :D]

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?