Robežas nav!
Kā zināms, pastāv versija, ka mūsu Visums varētu būt simulēta pasaule, tas ir Nika Bostroma simulācijas scenārijs

Tas nozīmētu, ka mūsu pasaule ir process ( dinamisks kods) kādā skaitļošanas substrātā, kur šis substrāts tad ir īstā materija (vai process skaitļošanas substrātā nākamajā līmenī un tā tālāk :) ).

Kāds jautājums te rodas?

Rodas jautājums, vai pie šāda scenārija saprātiem no zemāka līmeņa - tb no simulācijas iekšpuses teorētiski varētu būt pieejama simulācijas ārpuse. Ja tas tā nav, tad sanāk, ka varētu pastāvēt eksistences līmeņi, kuri nav pieejami mūsu izpētei, bet mūs tomēr var ietekmēt. Kā saprotams, šeit tad uzreiz pa kaktiem sarosās visādi teisti-mistiķi-garīgie un uztver šo kā plaisu jeb caurumu, pa kuru ievilkt savas idejas. Tas varētu radīt zināmu neomulības sajūtu.

Vai ir pamats šai neomulības sajūtai?
Vai ir šāds caurums? Vai pastāv šāda robeža un šāda nepieejamība?

Es atrodu, ka nē.

Kāpēc?

Paskatamies uz pasākumu ``no ārpuses``. Domu eksperiments: Mums te (pieņemsim) ir skaitļošanas substrāts (datori un to tīkli), kuros ``griežas`` procesi, kas ir saprāti un to vide, simulēta pasaule tātad. Mēs mierīgi varam iedomāties, kā kāds no tās pasaules saprātiem saistās, piemēram, ar robotisku ķermeni, kurš ir nevis virtuāls, bet reāls - pārvietojas mūsu pasaulē, uztver no tās datus caur sensoriem, var operēt tajā, pārvietot priekšmetus etc. Šāds pieņēmums nekur nekonfliktē ne ar loģiku ne ar fiziku. Bet šāds pieņēmums nozīmē, ka šis iedomātais saprāts no simulācijas pasaules ir caursitis simulācijas robežu un operē tajā pasaulē, kurā simulācija tad arī notiek.

Robežas nav.